nekurināti, kantaini dzīvokļi, vējš uz balkona plivina krūšturus, rīsā un aļģē ietinu dvēselīti, Akira lej arvien stiprāku tēju, zīmētās skolnieces uz ekrāna, datējamas ar 1990, iznīcina robotus, šaudās un mīlējās, cīņa un nonsenss kāpinās, tas pat nav crescendo, bet tā ir Akiras bērnība - mazais burbulis piepūstiem vaigiem fotogrāfijās pie sienas, aptinis sev ap kājām gumijas virves. jāaiziet līdz veikalam pēc rīves - sākusies redīsu sezona. visas Akiras bildes fotografētas tepat no balkona - bet tiešām, kāpēc gan braukt akli meklēt šai pilsētai centru? ja tāda nemaz nav, ir tikai stāvi, flīzes un kodicionieru virpuļi. tā dzīvoja vecāki, tāpat arī bērni - viegli saldami ziemā, savīstījušies vējjakās pie TV ekrāniem. skatoties bēbju foto, nepamet urīna smaka, pat ja tādas arī nav. ar nostaļģiju un drebuļiem atceros aukstu poda apmali, tagad tās ir apsildāmas, jo par nenozīmīgām lietām ir jāpiedomā vairāk, bet par svarīgo tikai pavisam mazliet. ačgārnība palīdz pievarēt ziemu - apsaldētas mandeles dziedē ar ledu. kāpēc desertu ēst beigās un grāmatas lasīt no kreisās uz labo, ja tās var šķirt arī no otras puses un vārdus virknēt stabiņos? jautājums - bet kāpēc ne pa diognāli? - neatbildēts.
tējas paātrinātos sirdspukstus uzdzenu vēl ar kafiju vietējā stacijas bistro, kas ar dzelzs stangām sadalīts uz pusēm - tiem kas ienāk no perona un tiem, kas no ielas. ja otrā pusē apsēdīsies mana otrā puse, mūs šķirs nepārvarama barjera viena taloniņa vērtībā. mākslīgas distances audzināšanas nolūkos - lai nepierastu un lai pēcāk nesāpētu. mazs profilaktisks dūriens. autobuss pienāk un aiziet nenovaktēts ikreiz, kad lūkojos uz pretējā pusē sēdošajiem. tikko palaidu garām jau trešo.

anyway - nekad neesmu pratusi atšķirt kreiso no labās, pat ja arī galvā varu manipulēt ar diognālšķēlumiem, pieskares leņķiem un abscisām. lai atšķirtu labo no kreisās un austrumus no rietumiem, man jāaizver acis un jānostājas kā 5 gadu vecumā dzimtajā dzīvoklī, kur skapis bija pa labi, bet logs pa kreisi. koordinācijas smadzeņu daļā man noteikti ir traips. neliels kleksis, kas arī klupšanas akmens, kad jādalās pusēs. kbj

mana mīļā, mana saldā, mana vulgārā intrigu krātuvīte, mājienu un noklusējumu tīnīte, ačgārnu sapņu un pravietisku nightmēru dozīte, ar burtiņiem savērptu piezīmju pīnīte, cerību un nožēlās dzīparotā lielmātes lencīte, galmadāmu tvīda apakšbrunčos ierakstīto mazo melu vīlīte, iesieta maināmajos vāciņos kladīte, sasodītā klabīte ar nejēdzīgo nosaukumu ciba! es tev rakstu, ar pirkstu acīs bakstu, jo manī neviens neklausās. es tev gribēju pateikt tikai to, ka esmu iebraukusi auzās. zinu - ja tev būtu mēle, tu man nolaizītu ausi. gribēju tikai pateikt paldies, ka tu esi un ka man atgādini ik dienu, ka var runāt ar pasauli, bet var runāt arī ar sienu.

bet galu galā katrai barjerai tagad ir nopērkama biļetīte.

mācos savilkt sevi uz iekšu
es nepalaižu garām šo ziemas dienu
es palaižu to pa priekšu

jocīgi, ka kauns ir īsiņš īsiņš. pavisam maza epizodīte. pastāvi kaktā, kamēr pāriet un pēc tam kļūsti par nelieti, un dzīvo vēsā mierā. cik gan rupji tēsti ir cilvēka iekšējās pasaules smalkumi.

mugura tik silta, saliekusies un saspringta, žaketes piedurknes uzrāvušās, lāpstiņas elsās cilājas, trīc. es iebāžu rokas kalsnajās padusēs un paceļu sabrukušo sevi no grīdas. saskūpstu abus noraudātos vaigus un atvainojos par pļaukas cirtienu. un apsolu - nekad, nekad tā vairāk nedarīt.

(jā, esmu lupata. kad atnāk ciešanas, kaucu un rāpoju pa zemi. bet pēc tam paņemu aiz krāgas un uzkaru vadzī. karājos kā tāds kombinezons un izskatos cilvēcīgi.)

31. decembra vairāksolīšana. pirmajā rindā uzvalciņš kliedz – es solu nedzert! – es solu atdot parādus! – es solu mainīties!
paceļu lēnīgi cimdoto rociņu – es solu vairāk tā nedarīt!
vadītājs dobji sit ar āmuru - kurš sola vairāk? 1 2 3
apsolīts!