noskatījos vēl vienu īsto happy-endu ar dzīšanos taksī, lidmašīnas apstādināšanu, atzīšanos.. mjā, man nekad tā nav bijis. laikam tas tikai tāds american-dream. manu lidmašīnu nekad neviens nav apturējis. patiesībā arī pavadītāju nav bijis, ne arī sagaidītāju. tās visas ir bijušas tādas kaunpilnas notīšanās ar koferīti un atgriešanās tukšos koridoros.
pēdējo reizi, kad atgriezos.. atbraucu no Parīzes ar autobusu, ierados pēc pusnakts, izkāpu bez santīma kabatā, debesīs kāds laida raķetes virs torņiem, uz perona - neviena (it kā biju sūtījusi mailu par ierašanās laiku). mēģināju sazvanīt brāli no sveša mobilā, brālis bija piedzēries.
gāju ar visām somām uz tuvējo vecpilsētas bāru, cerībā, ka tur būs mikrobotņiks un viņš vēl nebūs precējies. laikam tomēr ir lietas, kas nemainās - viņš tur patiešām bija un bez kuces. savāca mani un aizveda pie sevis, uzdāvināja glītu pulksteni. vienkārši tā paņēma no plauktiņa kā sagatavotu, man noliktu. laikam jau tiešām man..
bet es atkal pēc pāris mēnešiem aizlaidos. viena pati klusiņām ar visu čemodānu. pati jau vainīga.. vai es gaidīju, ka viņš skries man pakaļ un metīs laso ap lidmašīnas spārnu? sauks "and I-iaaaaiiii will alwaaaaaaaays..". nē, viņš nav tāds. bet es pieļauju, ka arī nākamreiz, kad atbraukšu viņš sēdēs turpat un, nepakustinot ne uzaci, iesēdinās mani tajā pašā taksī, ar kuru paradis braukt. un aizvedīs mani uz tām pašām mājām. tāds, lūk, pri-baltikas happy - ne happy, ends - ne ends.

pele pārmetusies pār galdu, aizķērusies aiz lampas kāta, pakārusies vadā līgojas caurvējā. austiņas, mini-jacki, interneta kabelis pārāk garš, USB, 7 dažādi lādētāji, turpat arī spilvens un 12 segas, zirnis apakšā vai baterija - spiež. fotoaparāti, telefoni, ķemmes, krēmi un skrūvgrieži, diski, lelles, cepumu kārbas, mangu sērijas, prusta sērijas, parfimērijas, plates un diegi, dokumenti, rēķini, aprakstītas lapas, digitālās krāsas gids, statīvs, centrā dators, pūdernīca, halogēna lampa neko nesilda, pastkartes, drēbju kalns un grēda ar apēstu suši kārbiņām.
māja esot tavs state of mind?
manā mājā nav plauktu. viss vienā līmenī. un man ir astoņas kājas.

kad paliek vientulīgi, es izsaucu taksi. iegrimstu sēdeklī, atspiežu galvu pret stiklu un ļauju sevi vest. neko citu jau man arī nevajag. tikai mirkli nenest pašai sevi, bet ļaut,lai kāds mani kaut kur ved.
un uz konditorijas ratiņiem oficiants piestumj desertus pie man galdiņa. salik uz šķīvja visu, ko izvēlos. atnes galda piederumus un ielej kafiju. pasniedz mēteli. izsauc taksi. pēc tam atkal ir vientulīgi.

es gribu būt diktore iekš France 2, lasīt ziņas ekrānā uz zila fona, iepletusi acis un ierullētiem matiem. es gribu būt satrauktā ziņu seja, kas kaistošiem vaigiem piesaka kara sākumu.
es gribu palēnām novecot milionu priekšā. un mainīt pēc garastāvokļa koko-šaneles žaketes. un krāsot lūpas. ne par daudz, ne par maz. un smaidīt kā Gena Rowlands, smieties aizkadrā valšķīgiem smiekliem.
un līdz rītam dzert vīnu un murmulēt visādus piedauzīgus jokus pie auss Žakam Širakam, kas uzrotījis baltā krekla piedurknes klanās, mēģinot neimigt ar iesvīdušo pieri bouillabesse katlā, kurā vēl nesen mērcēja grauzdiņus un kārdinoši vilka tos man gar lūpām. nomaukt kurpi un bāzt savu kapronā ievīstīto pēdu viņa bikšu starā. noslēpt sudraba dakšiņu žaka kabatā.
vienvārdsakot, es negribu novīst kā lavandu saišķīts cepuru plauktā. es gribu kā roze sarkaniem uguns ziediem noziedēt.