es padevos. un tad man atnāca palīgā paši. atveda gultu, ēdienu un siltumu. un es visiem visu piedevu. tagad guļu tāda vāja un nobrēkusies, bet jūtu, kā lēnītēm, lēnītēm pieaug spēks.

reku, palasījos Velbeka dzejolīšus no 90-to sākuma...

Précoce comédien, expert à la souffrance
J'ai vécu une étrange et pathétique enfance
Je jouais aux voitures, croyais à l'amitié,
Et malgré moi, déjà, excitait la pitié.

L'agonie des fleurs est brutale
Comme l'envers d'une explosion,
Le pourrissement de leurs pétales
évoque nos dérélictions.

J'ai grandi au milieu des machines à plaisir
Qui traversaient la vie sans aimer, sans souffrir ;
Je n'ai pas renoncé à ce monde idéal
Entr'aperçu jadis. Et j'ai souvent eu mal.

L'agonie de l'homme est sordide
Comme une lente crucifixion.
On n'arrive pas à faire le vide ;
On meurt avec ses illusions.

-----------------------------------------------------------------------
tulkojumā tas varētu skanēt apmēram tā-


Priekšlaicīgs aktieris, eksperts par ciešanām -
Mana savādā bērnība, nožēlojamā.
Spēlējos ar mašīnām un ticēju draudzībai,
Un biju iemesls pārējo līdzjūtībai.

Puķu agonija ir brutāla -
Tā kā sprādziens reversā.
Ziedlapas sapūstot, atgādina
To kā cilvēki nolaižās.

Es uzaugu starp mašīnām, kas radītas baudai -
Caur dzīvi dragāt ne mīlot, ne raudot.
Pat kad to atskārtu, nespēju atteikties
No šīs iedeālās pasaules. Es bieži dabūju ciest.

Cilvēka agonija ir pazemojoša,
Lēnām pie krusta izdziestam.
Un tā arī neizdodas atbrīvoties –
Mirstam reizē ar ilūzijām.

Est-il vrai qu'en un lieu au delà de la mort
Quelqu’un nous aime et nous attend tels que nous sommes?
Des vagues d’air glacé se succèdent sur mon corps;
J’ai besoin d’une clef pour retrouver les hommes.

Est-il vrai que les etres humains s’entraident
Et qu’on peut être heureux au-delà de treize ans?
Certaines solitudes me semblent sans remède;
Je parle de l’amour, je n’y crois plus vraiment.

Quand la nuit se précise au centre de la ville
Je sors de mon studio. Le regard implorant;
Les boulevards charrient des coulées d’or mobile
Personne ne me regarde, je suis inexistant.

Plus tard je me blottis près de mon téléphone
Je fais des numéros, mais je raccroche à temps
Une forme est tapie derrière électrophone;
Elle sourit dans le noir, car elle a tout son temps.

-----------------------------------------------------------------------

Vai tiesa, ka kaut kur otrpus nāvei ir vieta
Kur kāds mūs gaida, pieņem un mīl?
Kur ir tā atslēga, lai piekļūtu cilvēkiem?
Ledains gaiss viļņiem man pāri slīd.

Vai tiesa, ka cilvēki palīdz cits citam
Un ka var būt laimīgs arī pēc tam, kad 13 izpildās?
Ir vientulības veids, kas man liekas neārstējams,
Es runāju par mīlestību, tai īsti vairs neticās.

Kad nakts nostājas pilsētas centrā
Es atstāju dzīvokli, klusi raudādams.
Pa bulvāriem plūst garām zelta straumes,
Mani neievēro, es esmu neredzams.

Vēlāk saritinos pie telefona
Uzņemu numurus, bet nolieku klausli laikā.
Kāds siluets uzglūn aiz elektrofona,
Tā smaida tumsā, jo tai pieder viss viņas laiks.

ārā taifūns gaudo. aizlasījos Velbeku, nevaru neko citu padarīt.. reku vēl viens pantiņš, kas piedūra...

Sur ma gauche causait quelques amis chimistes;
Nouvelles perspectives en synthèse organique!
La chimie rend heureux, la poésie rend triste
Il faudrait arriver à une science unique.

/Pa kreisai rokai ķīmiķi sarunājas -
Organiskās sintēzes jaunatklājums!
Ķīmija rada prieku, bet dzeja –skumjas,
Būtu jāatrod abu zinātņu apvienojums. /

viens pret vienu mēs izģērbjamies. jaku pret jaku. zeķi pret zeķi. ieraksts pret ierakstu dienasgrāmatā. ģērējam nost viens otru kā sīpolu. stāvam pliki, kauns pajautāt - kāds ir tavs vārds?