vai nav tā, ka pietiks dzīvot vecajās paražās un ticējumos? šķiet, būtu tā kā laiks uzkrāt jaunus vērojumus. nevis tur - ja akas vinda noglumē, drīz saimnieks mirs.. un tml. bet tādus mazāk pastorālus un vairāk ar reālo dzīvi saistītus.

piem,

ja trolejbuss nenāk, tātad tas ir aizgājis

vai

ja no rīta pastkastē atrodi kāzu kleitas reklāmu, vakarā piedzersies.

un tml..

svaigas vīģes ar plānām gaļas šķēlītēm, trekns brī, labs austrāļu šardonnē. pirmajā dārzeņu zupa un burkānu - seleriju salāti vīna mērcē.
- šīs zaļās lapiņas satur daudz kalcija!
otrajā vista pakistānas gaumē pēc vīrmātes receptes. sēņu sautējums, tumšie rīsi. Lenox trauki, minerālūdens Perrier.
- mērce satur daudz kalogēna! tev gan laba sejas āda, tev vēl tas nav nepieciešams.
- paldies...
bildes no pēdējā atvaļinājuma Havajas salās un no jaunības dienām karsēju komandā. brazīļu kafija, šokolādes kūka. vēlreiz siers un šardonnē.
- man tik ļoti patīk gatavot, bet vīram ir vienalga, ko viņš ēd.
sēžamies jaunajā beetle-cabriolet. paldies, paldies. beidzot var uzpīpēt.

palika pretīgi no tā, cik man iet labi.
turklāt šodien nekādi nespēju piespiest sevi noticēt, ka mākslai un zinātnei ir kaut kāda jēga. tās šķiet pagalam nejēdzīgas. un tad jau uzreiz klāt domas par dzīvošanas jēgu un jēgas jēgu..
sajūta it kā izdzīvošanas impulss būtu atteicis. visi impulsi atteikuši.
jēga, jēga, jēga.. nu, kur viņa ir? varbūt mūzikā vienīgi. jo tā nav no šīs pasaules, bet no kādas citas. varbūt jēgpilnākas..
un kāds darbs vēl varētu būt jēdzīgs? let me think.. sakoncentrējos... varbūt sakopšanas darbs? savākt visu, kas sadirsts uz zemes lodes. palikt savos posteņos atomelektrostacijās, lai neuziet gaisā... vairāk nekas jēdzīgs prātā nenāk..
varbūt pietrūkst mīlestības klapītes uz acīm, lai varētu iet bezjēgā..

Tā bija pilsēta ar milzīgiem tiltiem, ar ēkām, kas slējās debesīs, savienotas caurspīdīgiem tuneļiem, ar ūdens baseiniem, kas klāja brīvos laukumus, un gaismu, kas spīdēja caur visiem logiem vienlaicīgi. Tā bija pilsēta, kurā nebija simbolu - viss parādījās acu priekšā savā absolūtajā formā bez saīsinājumiem. Tajā nevajadzēja piedomāt to, kā nav, jo viss iztēlotais bija reāls; nebija baiļu no iluzorā, jo viss, jo ik vīzija bija ticama – mirāžas pārvērtās vitrāžās, cerības – torņos, atspulgi – skatlogos un ilgas – tiltos. Tā bija vieta, kur mīlestība nebija kaisles un sāpju mutuļi, bet vienmērīga, spēcīga strāva, kas plūda no sirds uz sirdi un nekad neapnika. Vieta, kur skaistums uzveica ciešanas, kur visas emocijas savijās kopā un atmirdzēja kā varavīksne un izskanēja kā gamma.
Šo pilsētu saturēja kopā viens vienīgs uzticības pavediens, ko nesa rokās ikkatrs tās iedzīvotājs. Pietika tikai vienreiz paraut...