| Rakstāmmašīna |
[5. Dec 2010|11:00] |
| [ | !? |
| | miegs/salkums | ] |
| [ | Skan |
| | vārniņas aiz loga | ] |
Jo vecāki paliekam, jo vairāk un saasinātāk izpaužas mūsu dīvainības un vājās vietas. Mazohisms, bailes, izmisums, nolemtība un padošanās likteņa priekšā. Un interesanti, ka cilvēks, kas klusībā, nevienam neredzot, aizvien sabrūk mazos gabaliņos, to vien dara kā aizgūtnēm stāsta par savām lieliskajām attiecībām, veiksmi un mīlestību pret dzīvi. Tajā pašā laikā tie patiesi laimīgie/apmierinātie tā nedara. Tomēr patiesība tik un tā ir skaidri redzama, bet bez vēlmes un piepūles nelabojama. Tā ir kā spēle, kā riņķa dancis - nebeidzami ģenerēt emocijas, sāpes, vientulību, jo tas piešķir dzīvei īpašu garšu un dinamiku. Vispār šis man ir samērā tuvs un reiz bieži caurstaigāts lauciņš, tomēr miers ir daudz vērtīgāks un sniedz iespēu izbaudīt pavisam citas notikumu nianses.
Man liekas, ka mēs vairs neprotam priecāties. |
|
|
| And the Birds Are About to Bust Their Guts With Singing |
[28. Nov 2010|09:54] |
| [ | !? |
| | balodīgs | ] |
| [ | Skan |
| | Set Fire to Flames-And the birds are about to bust their... | ] |
Jau pāris dienas kā esmu atgriezusies. Jāteic, ka pirmie soļi izkāpjot no lidmašīnas bija nedaudz šokējoši. Zināju jau, ka aizbraukšu rudenī, bet atgriezīšos Ziemassvētkos, tomēr nelokāmas pārliecības par to vēl nebija.
Lai arī cik jauka nebūtu Vīne, tomēr Rīgā, kur nav tik skaistu ielu, skaujošas dabas, nevainojamas transporta sistēmas, atsaucīgu cilvēku, eiropeiskas attieksmes un dzīves iekārtas, jūtos kā savā īstajā vietā. Varbūt tā ir mentalitāte, vai varbūt tikai rakstura iezīme, bet atvērtība no manis prasa pārāk daudz. Līdz ar to te, mūžīgās ignorances zonā, ir daudz mājīgāk un siltāk.
Visvairāk gan pārsteidza pretējā dzimuma uzmanība, ko teiten, ja tā labi paskatās, pārāk bieži nesanāk izjust, vai arī, ja sanāk, tad ne tajā tīkamākajā virzienā. Līdz šim likās, ka, iespējams, letiņu vīriešu nevīžība ir tāds kā mīts vietējo sieviešu vidū, bet nu arī pašai liekas, ka došanās uz ārzemi ikvienai varētu būt lielisks veids kā modināt snaudošo sievišķo pašapziņu.
Bet vakardienas vakars liek lepoties ar savienību, nosvērtību un abpusēju atbalstu. Riktīgi iekikojām ēsu. Tie ir tādi, iepriekš škietami maznozīmīgi, notikumi un brīži, pēc kuriem nāk tā zīmīgā atklāsme, ka viss ir tieši tā, kā tam būtu jābūt. |
|
|
| Ūsterraih |
[21. Nov 2010|19:33] |
| [ | !? |
| | wiener | ] |
| [ | Skan |
| | MTV lol | ] |
Jess, ai did it! Pacēlos, nolaidos, atradu viesnīcu, iekārtojos, izstaigājos pa pilsētu. Te ir vēl vairāk mākoņu kā Rīgā, goda vārds. Līdz ar to vēl neesmu redzējusi nevienu kalnam līdzīgu veidojumu, bet tikai un vienīgi izteiktus zemos mākoņus. Un temperatūra arī te ir zemāka. Bet tas viss netraucē vietējos + tūristus arī 7dienas vakarā, kad visi (jā, tiešām visi) veikali ir slēgti, baros klīst pa pilsētas ielām. Tautas bezmaz tik daudz, cik pie mums starojošajā pasākumā. Nais. Biju pie Bēthovena. Donava gan izskatās pēc pārvērtēta kanalizācijas grāvja.
Rīt lielā diena. Bet mana angļu valoda vareni sūkā. |
|
|
| liesma |
[18. Nov 2010|10:10] |
| [ | !? |
| | rabota | ] |
| [ | Skan |
| | rabota | ] |
7dien jādodas ceļā. Kā tādai maziņai dikti bail - pirmo reizi tā pavisam, pavisam viena. Vistrakāk sit pa nerviem tieši tās aviolietas, jo LV lidosta jau ir tīrais nieks salīdzinot ar visām tām lielajām svešzemju padarīšanām. Tur viss notiek pēc citiem likumiem, un, manuprāt, apmaldīties ir daudz vienkāršāk kā uz ielas. Galvenais pārdzīvojums būs pieveikt pārlidojumu un tikt no tās drausmīgās ēkas projām. Pēc tam varēšu likt lietā savas dabīgās izdzīvošanas spējas un atkal justies kā normāls cilvēks. Domās čemodāns jau sakravāts, izdrukātas visas nepieciešamās kartes un citi papīri, izveidots Ziemassvētku tirdziņu apgaitas plāns. Jā, galvenais ir tikt uz turieni.
Līdz ar to tuvākās dienas aizitēs lielākā vai mazākā stresiņā, bet sestdienas vakarā, kad vairs nekas nebūs labojams un lietu ritējums jau būs nolemts likteņa varai, atslēgšos Rīgas ielu starojumā un aromātiskā karstvīnā.
Bet vispār tā baigi baigi. |
|
|
| bedrīte |
[14. Nov 2010|18:14] |
| [ | !? |
| | slincis | ] |
| [ | Skan |
| | Erasure - Always | ] |
Šodien slāpst. Divējādas sajūtas. No vienas puses gūti visnotaļ nozīmīgi panākumi sevis pārvarēšanā, kas ir patiešām pozitīvs pavērsiens, bet no otras puses kaut kā īsti nepavelk tā 'ultradabiskā spēja atbrīvoties', kas man, kā skatītājam no malas, ir vienkārša uzmanības slāpju izraisīta ludziņa. Tomēr apzinos, ka nāku no citas vides, un varbūt pat pusi dzīves esmu palaidusi garām un vēl neko nesaprotu and stuff. Bet nu kopumā iegūts masīvs dažāda rakstura pārdomu materiāls.
Beidzot dabūju prom televizoru. Trakas dienas pienākušas, ka jāmet ārā strādājošs, bet ikdienā gan tikai putekļus krājošs aparāts. Jā, tagad jau visus interesē tikai plakanie, tas tagad moderni. Eh, latvieši! |
|
|
| topsytail |
[10. Nov 2010|18:37] |
| [ | !? |
| | nārp | ] |
| [ | Skan |
| | vžžž says the washingmachine | ] |
Vakar biju pie frizieres. Gribējās nogriezt ilgviļņu bojātos galus un ieviest kādu svaigu vēsmu imidžā, tādēļ nolēmu spert liktenīgu soli un nomainīt frizieri. Izvēlējos glaunu frizētavu, arī friziere man izrādījās glauna - zelta beibe ar pieaudzētiem matiem un solārija ādu. Skatījās kā uz tādu bomzi ar riebumu, neizpratni un līdzjūtību haha. Bet nu jā, tagad man uz galvas ir kas īpašs. Tik īpašs, ka pat nezinu, ko ar to visu lai iesāk.
Rīt jāsapērkas svecītes un jāiet uz krastmalu. Šī man (apzinīgā vecumā) būs pirma reize. |
|
|
| hōsiz |
[8. Nov 2010|08:51] |
Šis ir zirgu rudens. Vakardienas zirgi gan nebija diezko viesmīlīgi - šņākšana un mēģinājumi iekost gan mums, gan sugasbrāļiem vainagojās vien ar mirklīgu neizpratni un vizītes saīsināšanu māju virzienā. Bet glīti un cēli, viens pat viegli dābolains..
Arī pēcāk bija jauki, bet vēl jaukāk būtu bijis, ja būtu spējusi līdz galam atbrīvoties. Ja blakus ir cilvēks, kas par sevi rada absolūti nekaitīgas, labsirdīgas un saprotošas radības iespaidu, bet tajā pašā laikā nemitīgi tā 'es jau neko, bet..' dzeļ citiem, klāt neesošajiem, tad arī es jūtos tāda.. nu.. neaizsargāta? Kopumā jau vienalga par to, ja aizmuguriski dzeļ, bet cilvēkam, kam labs ir tikai tas, kas savs, atklāties nav motivācijas. Tomēr zinu, kā jāiemācās stāvēt tam pāri.
Šodien darbs un puķaini zilas zeķubikses. Dāmīgs darbs. Jāpierakstās pie friziera - laiks mainīt tēlu un nostāju. |
|
|
| S! |
[6. Nov 2010|12:23] |
| [ | !? |
| | delete | ] |
| [ | Skan |
| | PJ Harvey - The Slow Drug | ] |
Visai nožēlojami, cik ļoti spēj imobilizēt ikmēneša 'saplīšana'. Jau atkal kā tāds sapampis kunkulis pēc negulētas nakts čokuriņā kūļājos pa gultu un visvairāk vēlos turpmāko nedēļu vienkārši izdzēst vai vismaz izdzīvot ar fast forward. Tas nav godīgi. Un visu laiku gribas raudāt, arī tad, kad negribas, asaras pēc inerces mērcē spilvenu - nu kāpēc gan nepalaist ņuņņu, piemēram, par to, ka ārā šodien tik skaisti spīd saule? Tāpēc arī vienmēr būsim vājais dzimums.
Vismaz jāsapucējas dzīvei par spīti. |
|
|
| cocoon |
[4. Nov 2010|17:02] |
| [ | !? |
| | laisks | ] |
| [ | Skan |
| | Bjork - Aurora | ] |
Vakar uzgāju superveikalu. Superveikalu, jo tajā atrodams viss iedomājamais, kas vien saistīts ar pūcīšu tematiku un tādējādu manis valdzināšanu un dāsnumu. Tagad ir gan krūzītes, gan salvetes. Tomēr ir lietas, kas, diemžēl, nemainās. Tie ir apģērbu veikali. Lai arī (beidzot) ir iespēja un arī vēlme iegādāties ko tīkamu, bet varbūt ne tik ļoti nepieciešamu, piedāvājums tik ļoti sūkā, ka tad jau labāk ar augsti paceltu galvu staigāt vecajos kankaros. Lieku cerības uz Vīni, tādēļ jau laikus plānoju, kā braucienā izdzīvot ar pēc iespējas mazāku mantu daudzumu, lai atpakaļceļā koferī būtu gana daudz vietas jaunajam medījumam.
Un vispār, tā ir kkāda pēdējo laiku augstā mode ļaut mājdzīvniekiem ēst no pusdienu šķīvja? Vai arī rādītājs tam, ka tikai retais (ar vismaz nelielu saprātu apveltītais) var atļauties ģimenes pieaugumu tieši tad, kad to vēlas un tādēļ kustonītim piedēvē ne tikai neatbilstošas īpašības, bet arī pilnvaras un tiesības? Manuprāt, katram ir sava vieta un laiks - mājdzīvnieks nav bērns un bērns nav mājdzīvnieks. Un nehigiēniski taču.
P.S.
Ar ašu kaisli iesākusies diena vienkārši nevar būt neizdevusies :) |
|
|
| Gender: kitty cat |
[1. Nov 2010|14:49] |
| [ | !? |
| | sarkans | ] |
| [ | Skan |
| | klača | ] |
Pāreja uz 'ziemas laiku' dzīvē ir viesusi dažas nelielas, tomēr pārsteidzoši patīkamas pārmaiņas -> pēkšņi pamošanās no rīta [pat pirmdienā!] vairs nav tik liela problēma, arī pa dienu miegs vairs nenāk, turklāt darbā dažādi bonusi attiecībā uz laika plānojumu. Bet var jau būt, ka patiesībā pie vainas ir tikai saule, kas šim laikam jau ir samērā liela ekstra.
Joprojām nevaru nedomāt par vakardienas resnajām govīm. Ja tos sauc par tauku krājumiem ziemai, tad šamējās ir nodrošinājušās pārupārēm. Zirgi jau arī nebija daudz labāki, bet vismaz nedzīvojās paši pa savām 'mīnām' heh.
Un vēl joprojām nepārstāju domāt par to, kā ēdu zivi, kas līdz šim neietilpa manā ēdienkartē. Tā smarža, viegli brūnā garoziņa un konsistence! Tas bija kā brīnums, kā īslaicīgas pārlaimes mirklis, kura pēcgarša joprojām silda sirdi. Māte smējās, ka gan jau tagad pēkšņi atskārtīšu, ka zivis ir mans īstenais garšas baudu aicinājums, un smagi nožēlošu līdz šim izniekoto laiku :)
Un vēl pēdējo dienu laikā esmu nonākusi pie slēdziena, ka man vajag, lai katram cilvēkam, ar kuru ikdienā saskaros, ir definēts noteikts statuss. Tāda kā birka, kā tags - labs, slikts, smieklīgs, nožēlojams, gudrs, skaists, pelēks, dīvains, dārgs, unikāls, ļauns utt. Vajag sirdsmieram, skaidrībai, noteiktībai un vispārējai kārtībai. Lai ir skaidrība par to, kurā plauktiņā meklēt. Pati par sevi statusu klasifikācija gan nav kā vienota sistēma, jo galvenais uzdevums nav vadīties pēc vienotiem kritērijiem, bet gan neatstāt nevienu uz tik ļoti mulsinošās jautājuma zīmes. |
|
|