| And the Birds Are About to Bust Their Guts With Singing |
28. Nov 2010|09:54 |
Jau pāris dienas kā esmu atgriezusies. Jāteic, ka pirmie soļi izkāpjot no lidmašīnas bija nedaudz šokējoši. Zināju jau, ka aizbraukšu rudenī, bet atgriezīšos Ziemassvētkos, tomēr nelokāmas pārliecības par to vēl nebija.
Lai arī cik jauka nebūtu Vīne, tomēr Rīgā, kur nav tik skaistu ielu, skaujošas dabas, nevainojamas transporta sistēmas, atsaucīgu cilvēku, eiropeiskas attieksmes un dzīves iekārtas, jūtos kā savā īstajā vietā. Varbūt tā ir mentalitāte, vai varbūt tikai rakstura iezīme, bet atvērtība no manis prasa pārāk daudz. Līdz ar to te, mūžīgās ignorances zonā, ir daudz mājīgāk un siltāk.
Visvairāk gan pārsteidza pretējā dzimuma uzmanība, ko teiten, ja tā labi paskatās, pārāk bieži nesanāk izjust, vai arī, ja sanāk, tad ne tajā tīkamākajā virzienā. Līdz šim likās, ka, iespējams, letiņu vīriešu nevīžība ir tāds kā mīts vietējo sieviešu vidū, bet nu arī pašai liekas, ka došanās uz ārzemi ikvienai varētu būt lielisks veids kā modināt snaudošo sievišķo pašapziņu.
Bet vakardienas vakars liek lepoties ar savienību, nosvērtību un abpusēju atbalstu. Riktīgi iekikojām ēsu. Tie ir tādi, iepriekš škietami maznozīmīgi, notikumi un brīži, pēc kuriem nāk tā zīmīgā atklāsme, ka viss ir tieši tā, kā tam būtu jābūt. |
|