Ik pa laikam no jumta ar lielu blīkšķi nošļūc kāds sniega blāķis. Tomēr jumts virs manām durvīm joprojām pilnīgi klāts ar sniegu. Ka tik nesanāk kā pērn, kad, pošoties uz darbu, dabūju visu labumu uz galvas. Šādu laika apstākļu dēļ galvā tiek kultivēta cerība, ka ar šo atkusni varētu sākties pavasaris. Zinu, ka tā nebūs, bet tomēr tik ļoti ceru, jo, lai gan ziema vēl nav pat pusē, tās jau ir bijis daudz par daudz par daudz. 

Vakarvakaru vadīju ar The Other Boleyn Girl, kas Portmani vēl vairāk virza uz mana aktrišu topa augšdaļu, bet Johansoni - uz apakšdaļu. Tuvākajās dienās plānoju dot Johansonei vēl vienu iespēju, jo kkā negribas ticēt, ka vienīgās uzmanības cienīgās īpašības šajā sajūsmas apvītajā sievišķi ir eņģeļa seja un dekoltē. 

Šodien klausos un dziedu līdzi Lady Gaga. Pofig par muzikālo trulumu, vizuālais tēls to attaisno ar uzviju. Jā, arī te mājo daļa manas saprātīgās cieņas pret populāro mūziku. Pārējais tiek U2, Kailijai, Robijam, Madonnai, jā. Po-po-po-pokerfeis po-po-pokerfeis!

Pārdomas skārušas arī tēmu 'draugi' un 'paziņas'. Nez vai kādam no aizvien augošās otro saimes ir tādi patiesi pirmie? Patiesi jebšu tādi, ar ko saprasties bez vārdiem, smaidīt bez redzama un taustāma iemesla, tādi, par kuriem no sirds priecāties, kurus saprast tieši tik daudz, cik tas otram cilvēkam vispār ir iespējams un tādi, ar ko dalīt vietu uz trauslā noskaņu un sajūtu viļņa. Man jau labu laiku nav un tuvākajā nākotnē, visticamāk, arī nebūs. Arī, raugoties apkārt, vairumā gadījumu redzu līdzīgu ainu, kas mijas ar vai nu vienaldzību vai arī ilūziju/izmisuma ģenerēšanu. Bet vai tiem pārējiem nemaz nav skumji? Vai arī pietiek ar esošās situācijas pieciešanu/pārciešanu? Vai varbūt citiem pietiek arī bez iepriekš minētajām 'patiesajām' lietām? Jebkurā gadījumā sarūgtina tas, ka vienīgais cilvēks, ko šobrīd varu iedomāties sev par draugu, manā dzīvē ir citā, tik pat nozīmīgā un atbildīgā statusā, kura ieņemšana nepieļauj šādu papildus amatu uz pilnu slodzi.

Vēl ieskatījos savā muzikālajā sirsniņā un konstatēju, ka nu ir pienācis laiks atgriezties pie saknēm, kas vijas tumšo frekvenču līkločos. Pirmie rezultāti = jaunas plejlistes un zvanu toņi. Kādu brīdi biju ieciklējusies uz jaunu noskaņu meklējumiem, jau pārbaudītās vērtības atstājot otrajā plānā. Par kļūdu to saukt vilcināšos, bet par slāpju vairojošu faktoru gan ne. 

Veco gadu aizvadīju ar Black Swan, kas dziļi iespaidoja. Velku paralēles.