Pārdomas skārušas arī tēmu 'draugi' un 'paziņas'. Nez vai kādam no aizvien augošās otro saimes ir tādi patiesi pirmie? Patiesi jebšu tādi, ar ko saprasties bez vārdiem, smaidīt bez redzama un taustāma iemesla, tādi, par kuriem no sirds priecāties, kurus saprast tieši tik daudz, cik tas otram cilvēkam vispār ir iespējams un tādi, ar ko dalīt vietu uz trauslā noskaņu un sajūtu viļņa. Man jau labu laiku nav un tuvākajā nākotnē, visticamāk, arī nebūs. Arī, raugoties apkārt, vairumā gadījumu redzu līdzīgu ainu, kas mijas ar vai nu vienaldzību vai arī ilūziju/izmisuma ģenerēšanu. Bet vai tiem pārējiem nemaz nav skumji? Vai arī pietiek ar esošās situācijas pieciešanu/pārciešanu? Vai varbūt citiem pietiek arī bez iepriekš minētajām 'patiesajām' lietām? Jebkurā gadījumā sarūgtina tas, ka vienīgais cilvēks, ko šobrīd varu iedomāties sev par draugu, manā dzīvē ir citā, tik pat nozīmīgā un atbildīgā statusā, kura ieņemšana nepieļauj šādu papildus amatu uz pilnu slodzi.

Vēl ieskatījos savā muzikālajā sirsniņā un konstatēju, ka nu ir pienācis laiks atgriezties pie saknēm, kas vijas tumšo frekvenču līkločos. Pirmie rezultāti = jaunas plejlistes un zvanu toņi. Kādu brīdi biju ieciklējusies uz jaunu noskaņu meklējumiem, jau pārbaudītās vērtības atstājot otrajā plānā. Par kļūdu to saukt vilcināšos, bet par slāpju vairojošu faktoru gan ne. 

Veco gadu aizvadīju ar Black Swan, kas dziļi iespaidoja. Velku paralēles.