Nošu burtnīca - March 23rd, 2013

Mīlestība joprojām spēj nogalināt. Nu vismaz Krievijā un filmās var. Filma Измена ir par ģimeni, par krāpšanu un par mīlestību, plus tam visam pāri persistents misticims, jo režisors taču vecais Rubeņa čomaks Kirils Serebreņikovs. Man parasti liekas, ka tajās labajās krievu filmās aktieri in general spēlē daudz labāk nekā Holivudas filmās, kur parasti ir viens vai divi labi aktieri filmā, bet pārējie pielasīti droši vien pēc pazīšanās. Arī šeit priecē aktieru darbs. Te savu artavu devuši arī pašmāju stāri Guna Zariņa un Artūrs Skrastiņš. Intereseanti, ka uzaicināti šie divi un nevis kāds no "Mirušajās dvēselēs" vai "Voicekā" spēlējušajiem nacteātra aktieriem, ar ko Kirilam varētu būt ciešāka pazīšanās. Bet te nav Holivuda.

Šodien biju uz frizētavu un šoreiz aplūkojot rezultātu spogulī pat nav jāizdveš skumja nopūta "Gan jau ataugs..." Patīkamas pārmaiņas. Braucot uz frizētavu apturēja ceļu policija. Šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad mani aptur ceļu policija. Taisnības labad gan jāatzīst, ka trešdien dabūju soda kvīti 20 Ls vērtībā par automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Bet es tur nebiju klāt, tāpēc to īsti nevar nosaukt par saskarsmi ar policiju. Bet šodien viss pa īstam - zizlis, zaļās vestes utt. Biju manāmi satraucies, bet centos izturēties dabiski. Policists paprasīja tikai autovadītāja apliecību. Tehnisko pasi neprasīja, tāpat arī tehniskās apskates uzlīmi nenočekoja.
Braucot no frizētavas atkal tajā pašā vietā aptur ceļu policija. Šoreiz prasa autovadītāja apliecību un tehnisko pasi. Es uzreiz cenšos uzsākt draudzīgu sarunu un smaidot saku, ka mēs jau šodien tiekamies otro reizi. (Truth be told pirmajā reizē biju tā uztraucies, ka nespēju iegaumēt policista izskatu un neesmu drošs, ka tas bija tas pats policists. Man viņi visi izskatās vienādi.) Policists jautā - kad mēs esam tikušies? Es atbildu, ka šorīt, šajā pat vietā, aptuveni pirms stundas. Policists domīgi paskatās uz mani un saka: "Kas tu sadzēries esi? Mēs te atbraucām tikai pirms divdesmit minūtēm." (Nu varbūt tieši tā viņš neteica, bet doma bija tāda.) Tajā brīdī saprotu, ka ar policistiem joki mazi, novācu no sejas idiotisko smaidiņu un mēģinu kaut kā izlīst no situācijas sakot, ka varbūt tomēr tā bija cita ekipāža. Šķiet, policists man notic, trubiņā pūst neliek, pieliecas tuvāk pie automašīnas loga un saka:"Šī ir mūsu teritorija, neviens cits šeit nedrīkst patrulēt. Vai pirmajā reizē, kad jūs apturēja, policijas mašīna bija tāda pati, kā mums?". Es iekšēji uzgavilēju. How tables have turned, esmu ne tikai iekarojis policistu uzticību, varētu teikt esmu kļuvis par atslēgas personu policijas iekšējās lietas izmeklēšanā. Lai arī mana loma drīzāk atbilst lieciniekam, es iztēlojos sevi detektīva ādā un atceros, ka bērnībā lasot Agatas Kristi detektīvromānus biju iemācījies, ka svarīgākais izmeklētājam ir spēt pamanīt un iegaumēt sīkumus, kas citiem paslīd garām nepamanīti. Kādu brīdi truli blenžu uz trafarēto policijas Renault automašīnu un tad atbildu: "Nevarēšu palīdzēt. Man viņas visas šķiet vienādas."
Policists atgriež manu autovadītāja apliecību, tehnisko pasi un novēl laimīgu ceļu piebilstot: "Brauc uzmanīgi."
"Vienmēr", pārliecinoši atbildu aizverot autovadītāja durvju stiklu.