Nošu burtnīca - June 29th, 2010

"Lielais Getsbijs" man patika, bet par Ingmara Bergmaņa "Laulības dzīves ainas" esmu sajūsmā. Sen nebija bijis tā, ka piesēsties un izlasi grāmatu no vāka līdz vākam. Tikai 170 lpp, bet nu anyway. Kā jau Bergmanim, ieskats cilvēku psiholoģijā kā caur lupu.

"Nekad neceri, ka spēsi atbrīvoties no vientulības. Tā ir absolūta. Tu vari iztēloties dažādas kopības formas, tomēr tās būs vienīgi iedomas - par reliģiju, politiku, mīlestību, mākslu un tā joprojām. Vientulība tik un tā ir totāla. Cilvēks maldās tāpēc, ka reizēm viņu apmulsina kopības ilūzija. Bet tas ir tikai māns."

"Mēs absolūti nekā nezinām ne par sevi, ne par citiem. Tagad gari un plaši runā, ka bērni jāaudzina savstarpējas sadarbības un saprašanās, līdzpastāvēšanas un brālības garā, un nosauc to visādos modes vārdos, kādus es pat nezinu. Bet nevienam neienāk prātā, ka pirmām kārtām mums jāiegūst kaut kādas zināšanas par sevi un savām jūtām. Par savām bailēm, vientulību un naidu. Iestiguši gara tumsībā, mēs kuļamies pa dzīvi ar sapostītu godkāri, sirdsapziņas pārmetumu mākti.
Dot bērnam priekšstatu par dvēseli - tas tiek uzskatīts gandrīz vai par nepiedienību. Tevi teju, teju turēs par pēdējo muļķi. Kā var izprast otru cilvēku, ja pats sevi nepazīsti."

(c) "Laulības dzīves ainas" Ingmars Bergmanis