Viņš nav tāds kā visi. Tas ir fakts.
Smieklīgi ir tas, ka par daudz labu vārdu liek Viņam sākt domāt, kurā kabatā palikusi moča atslēga, lai varētu ātri tīt makšķeri, jo briest sūdi. Pazust un nerādīties tajā pusē kādu laiku. To Viņam gribās!
Un vispār, viss ir interesanti tikai tik ilgi, kamēr Viņam tā nav, vai Viņš to nevar iegūt. Tiklīdz Viņš kaut ko iegūst, vai arī tas ir pietuvojies līdz rokas stiepiena attālumam, interese izplēn gaisā. un paliek tukšums. Paņemt nav interesanti. Interesanti ir tikai tikt līdz tam, lai varētu paņemt.


Tad, kad Viņš ir pavadījis nakti kopā ar orķestrantiem, kā kādreiz, vecajos laikos, kad smeldze ir pārgājusi par to, ka pats vairs nespēlē. Kad piedzēries iet pretīm austošajai saulei ar Eddiju ausīs, ar domām, kas pa nakti pārdomātas un jau pasējušas izgaist, tad ir labi. Jo tad Viņam jau atkal viss ir pie dirsas! Tad viņam neviena nevajag!


Dažas domas atstāšu pie sevis, lai vēlāk tās atnāktu atkal jaunas un svaigas! Kad tās nepieraksta, tad tās nāk atkal un atkal. Ja viņas pieraksta, tad viņam ir noteikts mūžīgais nemirstības spriedums. Un tās nekad vairs nevarēs dzimt atkal un atkal, lai atgrieztos pie Tevis!