Jau kuro dienu sanāk doties cauri tuneļiem Rīgas centrā, un pēc katra šī īsā gājiena es ieslīgstu mazā depresijā.
Tur sēž noskranduši vīri vai sievas ar saviem suņukiem. Labākajā gadījumā vienu, sliktākajā ar trim.
Un es aizdomājos, kāda ir šī uzticīgā dzīvnieka loma saimnieka dzīvē. Vai cilvēkam primārā vērtība ir pabarot gan sevi, gan mazos draugus, vai arī sakasīt naudu jaunai pudelei, un suns tiek izmantots kā iežēlināšanas līdzeklis, kā tāds resurss naudas ražošanā.
Es pieļauju varbūtību, ka tiem, kuru dzīve varbūt nav iegrozījusies
tajās labākajās sliedēs, suņi tiešām ir vienīgais siltais un draudzīgais
patvērums, kuram pieturēties... vienīgie, kuriem tie var uzticēties un
ar ko dalīties mīlestībā. Bet cik daudzi no tuneļu cilvēkiem tiešām tādi ir?
Tāpat arī šikās dāmas ar saviem mazajiem žurkulēniem... vai tie suņuki maz tiek mīlēti, vai arī viņi kalpo vairāk kā stila elements, tos pielīdzinot jaunai Chanel somiņai? Kur ir palikusi dzīvnieka kā drauga, ģimenes locekļa loma šo subkultūru dzīvēs?
