Uz mazā tiltiņa skan Pārsons.
Mēs atkal virzamies uz priekšu. Es skatos, kā Biskajā vēja vilni lēnām nomaina ilgi gaidītais, milzīgi lēnais okeāna gurdvilnis. Priekšā garām paslīd valis kā tāda skaista Dieva dāvana. Un viss, ko spēj darīt ir vienkārši smaidīt, jo, kur gan dzīvē vēl ir skaistums, ja ne mirkļos šajos, kam ļaut sevi apņemt.
Atvērto durvju caurvējā lapas grasās laisties vējā. Lai skrien! Arī tām ir jādzīvo.
Kā gan, lai nesmaida, kad skaistums visu caurvij. Kad matroži atkal var izkustināt savus no matračiem sāpošos kaulus. Kad slidinot roku gar reliņu tev vienā mirklī sauja pilna sāls. Kad uz krēsla atkal var sēdēt. Kad krūzi var liet pilnu, kad dušā nav jāturās.