Sēžu kajītē, dzeru pavecu, bet tomēr vēl derīguma termiņa ietvaros Leffi.
Vakar bija plānots mainīt kapteiņa vecāko palīgu. Jo šis tā isti netika galā ar tanku mazgāšanu un laikam jau arī iepriekš bija kaut ko savārījis, par ko es neko nezinu. Tā teikt, nekompetence spiedās jau tik tālu laukā, ka īpašnieki jau vairs nevarēja izturēt, un arī sākās nelieli kavējumi kuģa plānotajā grafikā. Nu ierūsē cilvēki uz vecumu, neko nepadarīsi.
Tad nu vakar naktī svinīgi ierodās šajā kompānijā vēl nestrādājis vecākāis kapteiņa palīgs, kuru vilina milzīgās izaugsmes iespējas, amata prestižs un alga (tiesa gan par kadiem 3 tūkstošiem dolāru mazāka kā nekompetentajam palīgam). Laikam jau visas nākotnes perspektīvas cilvēkam tik ļoti apreibināja galvu, ka ierodoties uz kuģa, nācās visu laiku gulēt kajītē, un nevarēja īsti pārņemt lietas. Nu, itkā jau nekas, jo viņam līdzi ieradās savas lietas pārzinātājs, viens no kompānijā jau ilgi un sekmīgi strādājošiem vecākajiem palīgiem. Bija plānots, ka tas apmācis jauno. Bet, kā nu gadījās, kā ne, uz kuģa tobrīd atradās arī kuģa īpašnieks, kurš tad nu lielāko dienas daļu nogaidījies, kad satiks jauno vecāko palīgu nenoturējās un lūdza viņu ierasties pie kapteiņa. Tā īsti viņi nesapratās. Nez, vai tas bija dēļ tām 1,8 promilēm vai ne tik izcilajām angļu valodas zināšanām. Bet nu es piedzīvoju cilvēka īsāko nodarbināšanu uz kuģa. Atbrauca, pagulēja, izdzēra glāzi ūdens, tika iesēdināts taksī un atpakaļ pie mātes Krievijas krūts.
Papildus ironija ir tā, ka viņa bagāža bija aizķērusies lidostā un tā arī uz kuģi netika atvesta.