Nevienu grāmatu vēl nebiju izlasījis ātrāk. Kad saņēmu Jevgēņija Griškoveca "Krekls" ar to kop\a nāca piebilde, ka vīriešiem tā patīkot. Nezinu vai tā bija taisnība, vai arī ieganst iešķiebt man grāmatu, bet visā grāmatā īste neatradu neko, kas īpaši vīriešiem tur varētu patikt. Var jau būt, ka vīriešus varētu saistīt šīs mūžīgās sevis uzlabošanas un sakārtošanas alkas.Bet būtībā grāmata ir par vienu dienu cilvēka dzīvē. Iemīlējušās vīrieša dienā. Varonim galvā putra, kuru viņš brīžam mēgina sakārtot. Man arī pēc grāmatas galvā palika putra.
Bet bij arī dažas pērles, kā piemēram viņu pašizdomātā Hemingveju spēle. Sevišķi spēlēs baigas man iepatikās. Tik tīras, tik nesamaitātas.
"Jāzisauc vai jānoķer taksis, jāiesēdina viņas vai viņa, pēdējo reizi ļoti tuvu jāieskatās acīs... Un jāpaliek... Vislabāk, ja līst naksnīgs lietus vai snieg. No aibraucošās mašīnas jābūt saskatāmiem diviem, nekustīgiem Ernestu siluetiem. Jāstāv nekustīgi un jāskatās nopakaļ. Ilgi!!!
Bet tām, kas aiztraucas taksī, jāsaglabā tāda kā nerealizējušos iespēju sajūta un jādomā: "Lūk, izrādās, ka mēdz būt! Lūk, izrādās,ka mēdz būt... vīrieši." Viņām jābrauc mājup taksometra aizmugurējā sēdeklī un... jāsmaida.
Bet abi Ernesti pēc tā visa nedrīkst teikt: "Yesss!" - nedrīkst uzvaroši paspiest viens otram roku. Viņiem lēni un skumji jādodas savās gaitās, domājot: "Lūk, kādas mēdz būt...""

Spēlei bija uzstādīti arī daži interesanti noteikumi. Starp kuriem bija arī tāds, ka mainīšnās ar telefona numuriem ir aizliegta.