Medus burka - 26. Jūnijs 2011 [entries|archive|friends|userinfo]
vinnijspuuks

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

26. Jūnijs 2011

Jāņu pēcapskats jeb mazliet uzrakstīšu kā gāja [26. Jun 2011|14:20]
[Mūzika |Skyforger - Sidrabiņa upe tek]

Tā kā es esmu iestājies par senlatviešu kultūru, jo uzskatu, ka tā ir vistuvākā/vajadzīgākā latviešiem, tad ar katru gadu pamazām sāku pārveidot Jāņus. Ņemot vērā, ka es pats esmu Jānis un tagad principiāli svinu tikai pie sevis, tad es to varu atļauties.
Tikai es to daru pamazām, lai arī kāds no čīčām atnāktu. Ir grūti izdzīt no apziņas, ka sašliki nav Jāņu tradīcija un šņabis nav jādzer līgo vakarā. Bet, nu, es esmu nolēmis pacensties. Šoreiz aizliegums krita uz smago alkoholu un visu, kas nav alus (cēsu alu ieskaitot, jo tas tāpat ir čuras). Tāpēc tika iepirkts pavairāk Tērvetes un Piebalgas alus, lai varētu veldzēt slāpes. Gaļa bija sekundāra, jo tas pavairāk no psrs laikiem ievazāts tradīcijas atspulgs. Tāpēc vietējā tirdziņā tika iepirkti pāris siera rituļi. Tā nu ap kādiem 4 jau devos uz pirtiņu mazliet piekārtot. Pagāja kāda pustunda, kad arī Dagors ieradās piepalīdzēt tukšot alu. Tā nu sataisījām zaļbarību un sākām kurināt uguni, lai varētu to gaļu cept (jāatzīst, ka šo es vēl neriskēju aizliegt, citādi Angīns apvainotos un nenāktu vairs ciemos).
Tā kā visi bija ļoti aizņemti ar kaut ko, tad vēl neviens nebija atnācis. Un, iespējams, labi, ka tā, jo vēl atbrauca vecvecāki un tēvs. Nav jau tā, ka es kaunos par dažiem draugiem, kad viņi ir alkohola reibumā, bet nu, labāk, ka tā. Tā arī drīz pēc tam ieradās Peksis (Es domāju, ka puspasaule zin par viņu un zvaigznēm) un tad jau vecmamma ar šķību aci pētot Dagoru un Peksi atminējās, ka zin šitos rakarus. Un tiešām, kā viņi bērnībā ābolus zaguši un vistas apmētājuši ar tiem vēlāk. Kā arī konstruktorus pie viņas likuši mājsaimniecības klasēs. Tad tika vēl pārrunāts par to, kā Peksis tika apkāsts, kad viņš vasarā esot taisījis slotas vietājam veikalam par 5 kapeikām katru un pēc tam mans vectēvs pastāstīja, ka skola esot pirkusi no tā veikala par daudz lielāku cenu. Jā, skarbā patiesība (nākošais ieraksts) arī pēc tik daudziem gadiem iekoda. Un sāpīgi. Vēl mana vecāmāte paspēja pajautāt pārējiem vai viņi zin, kas ir CCCP (SSSR latviski sakot). Neziniet? Sūdu Smaka Sestdienas Rītā, jo tā patiesībā arī bija. Tas laikam priekš tiem 15 gadīgajiem tīņiem, kas raksta komentārus tvnetā, ka PSRS laikos bija labāk. Tā nu viss tika aprunāts, kad mans vectēvs paziņoja, ka ir gana iedzēris un paēdis - laiks doties mājās, nav vairs tas vecums, kad var sauli gaidīt, kad tā uzzausīs. Tā nu pēc kāda laika atkūlās arī pārējie plenči. Angīns, kurš tā vietā, lai nāktu alu dzert un ēst, mājās taisīja savu iphone, jo atkal bija kaut kas nojucis. Mazais Pičs, kurš pats nesaprata, kur tik ilgi kavējās.[info]skaabais, kas pats neaptvēra, kur bija jābūt un vēl citi indivīdi.
Tā kā ar Dagoru bijām jau izkustinājuši kādus 6 aliņus katrs, tad izlēmām, ka ir laiks doties volejbolu spēlēt, lai mazliet attietu. Visi gan jau zin kā izskatās volejbols, tāpēc lieki nestāstīšu kā tas notika. Pēc tam vienīgi aprunāšanas fāze, kad visi bija sadalījušies pa mazām grupiņām, lai vieglāk būtu kādu aprunāt. Tā nu ieradās Zemītis ar Mazo susļiku un Angīns izteica frāzi: "Eu, kavu varētu uzspēlēt!"

Es tagad domāju vai ir vērts turpināt.

Varbūt ir. Kava kā jau kava. Šoreiz uz alu, kas izpaudās viena plastmasas glāzīte (cik tas ir, īsti nezinu, bet pieņemu, ka kādi 200 svarā). Tā kā mēs ar Dagoru pirms tam katrs jau bijām iztukšojuši 15 pudeles katrs (mēs visu laiku uzskaitījām un sekojām līdzi, lai kāds neapsteidz otru), tad mēs paralēli iepinām savus litrīgos kausus iekšā, kuros gan tomēr pildījām pusi. Neesam jau alkoholiķi! Katrā ziņā mana dāmas kārts Angīnam ļoti patika 4 reizes, Dagoram 3, Zemītim 2, Mazajam Pičam 2, Mazajam susļikam 5 un [info]skaabais netika uzskaitīts, jo pazaudēju skaitu pēc 6. reizes, kad viņai vajadzēja iedzert uz manis uzdotā jautājuma atbildi (nezinātājiem - kavā dāmas kārts īpašniekam nedrīkst atbildēt uz jautājumiem - ja to izdara, tad jāiedzer un jaapdomājas). Kā arī rituāli, kurus neviens nezināja, bet visu laiku vajadzēja arī par to neievēršanu iedzert (joprojām neatceros, kas pa rituāliem bija). Un 4. kungs šoreiz Zemītim iekrita. Bet dīvaini, ja parasti ir kāds viens uzvarētājs (cilvēks, kuram vajag palīdzību, lai pieceltos no galda), tad šoreiz mēs visi bijām uzvarētāji.
Tālāk tie čīčas izdomāja, ka viņiem vajag aiziet uz balli apskatīties, kas un kā. Tā nu es paliku viens pie ugunskura (ah, jādabū no Mazā Piča video, kur es pārlecu ugunskuram, nu labi, izskrēju cauri, jo viņs bija pārāk liels), bet ilgi nē. Atnāca Valts ar savu draudzeni un drīz pēc tam arī Džimbis ar savu draudzeni iepeldēja ciemos. Ar Valtu pārrunājām bērnības atmiņas, kā mēs sūdus taisījām. Kā izrādās arī viņš ļoti labi atcerās visus baltās mājas piedzīvojumus. Kā rezultātā man radās ideja saņemties un uzrakstīt kaut ko līdzīgu grāmatai par baltās mājas karaļiem (ideja pa lielam būtu sperta no [info]namtar "Miltiņu karaļsvalsts"). Tas nebūtu slikti, nemaz. Bet to iesiet tikai 4 eksemplāros: stāsta galvenajiem varoņiem - sev, Valtam, Edgaram un aizvest vienu brāļa kapam. Tā ir mums, nevis citiem.

Lai nu kā, tie čīčas arī atgriezās, ņemot vērā, ka ballē kā vienmēr nekas nenotika. Protams, pirms tam viņi paspēja smagā alkohola reibumā nolekt no pilsdrupām iekšā Pērsē un visi priecīgi lekt ar asiņainām kājām atpakaļ. Bet es tajā brīdī biju paspējis aiziet projām no realitātes, tik vienīgi, kad gāju mainīt lokāciju uz ērtāku ievēroju to, ka izturīgākie sēdēja vēl pie galda un cūkas, bija atnesuši Finlandia un dzēra to. Man tomēr bija slinkums kaunināt viņus un es uzgāju augšā uz naughty dīvāna atrauties no realitātes.

Nākošajā dienā, kad tika attaisīts pirmais aliņš (tā bija piecelšanās zīme), tika izlemts, ka tik daudz dzert nedrīkst. Nu, vismaz nevajadzētu. Kamēr bijām to izlēmuši jau attaisījām vēl vienu aliņu. Un tā vēl kādus 20. Tad, kad riktīgi nogāza, tad izlēmām doties ciemos pie Māliņiem - paskatīties kā tur tiem iet. Bija jau vakars un kad aizbraucām, tad visi bija atlūzuši gultās, bet tas mums netraucēja visus piemodināt. Tā kā Jāņi bija beigušies un varēja atpūsties no tiem, tad veikalā paņēmu vēl 15 aliņus. Tā kā Dagors kā īsts krievs nespēja atteikties no šņabja un Mazais Pičs viņu morāli atbalstīja, tad paņēmām arī vienu 0,7. Nu labi, noteicu, lai jau tiek. Tā kā visu laiku pārtiku no šķidrās maizes, tad kondīcija nemaz nevarēja uzkāpt augstāk un tomēr nācās pagaršot to caurspīdīgo kviešu sulu. Nja, šņabis taču ir negaršīgs. It īpaši ja vienīgais uzdzeramais ir vai nu sidrs vai alus. Lai nu kā, +/- mierīga pasēdēšana pie galda, kamēr vecākā Māliņa ļoti profesionāli izklaidēja viesus (tā nevar uzvesties cilvēkos jebkādā stadijā!) ar saldējuma iesmērēšanu uz sevis un citiem. It kā nekas traks. Tikai Krišča atbrauca. Un atbrauca ar 1 litru Finlandia.
Čīčas...

Nākošajā rītā piemodos 8 un sapratu. Bija pēdējā epizode par patiesību. Bet to vēlāk.

  
Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

Patiesība jeb sapņu noslēguma sērija. [26. Jun 2011|21:28]
[Mūzika |Yoav – Where Is My Mind? (feat. Emily Browning)]

Zeme bija palikusi akmeņaina un pēdējā dzīvība sprāga nost uzreiz kā izveidojās. Viss, kas radīja šo apstākli - debesskrāpji, milzīgas korporācijas, mārketinga teorijas un milzīgā patērētāju sabiedrība. Viss tika apēsts ieskaitot briesmoni pašu, kas acīmredzot pats saēda sevi no iekšas. Bija palikuši tikai akmeņaina planēta. Un tur, tieši pa vidu, kad fonā bija milzīgs pilnmēness, kas acīmredzot bija pietuvojies tādam pašam akmenim, uz melna Steinway & Sons flīģeļa kāds personāžs spēlēja Mocarta rekviēma 5. daļu Rex tremendae. Tad mans redzesloks uz pēdējām notīm pietuvojās personāža sejas tuvplānam. Viss pārklāts ar sviedriem tā kā būtu ieņēmis ectasy, lai izvilktu šo skaņdarbu, jo vairāk uz šīs zemes nekā skaista nebija palicis. Un ieņēma pēdējo elpu.

Tad atkal kopplāna skats uz vientuļo akmens kluci (ar Zeka Snaidera un Darrena Arafonovska vizuālo piesitienu), kas agrāk bija tik skaists.

Un tad es piemodos un ievilku elpu. Un padomāju par šo sapni.

Kāda tad ir tā patiesība?

Ka cilvēks, kas šķietami ir evolūcijas augstākā būtne uz zemes, ir reizē pats stulbākais. Mēs tik ļoti daudz gribam. Bet mēs esam pārāk daudz palikuši un zemes resursi vairs mums visiem nepietiek. Nepietiek visiem labas gaļas, tāpēc vajag audzēt ģenētiski modificētus lopus, kura gaļa ne pēc kā negaršo. Cilvēki Āfrikā mirst no bada, jo viņu tur ir pārāk daudz, jo visi gaida, kad viņiem pienesīs ēdienu, bet krāmēties nepārstās. Ķīnā visus pārstrādājuma sūdus gāž iekšā upēs un pēc tam brīnās, ka visi mirst nost no slimībām. ASV viens iedzīvotājs patērē vairāk nekā 10 ķīnieši spēj saražot un pēc tam vienreiz izlietoto sūda kvalitātes izstrādājumu izmet ārā. Eiropā aiz pārāk lielās labklājības vairs neko nespēj novērtēt un sāk ražot nepraktiskus sūdus, bet Krievijā ar pazūdošajiem dabas resursiem sponsorē to visu.
Cilvēki ir par daudz. Un arī latvieši ir pārāk daudz, lai vai kā visi saka, ka mēs izmirsim. Jo liela daļa latviešu nav nemaz latviešu, bet gan 20 kultūru sajaukums, kas sevi tikai uzskata par latviešu kultūras piederīgo. Pēc kāda laika tā arī būs, ka būs viena milzīga kopkultūra kā visi miera nesēji sprediķo. Tikai miers un harmonija tur vairs nebūs, jo cilvēks nespēj tā dzīvot. Vajag taču kādu nogalināt (es vakardienu nogalināju kādus 24 alkšņus ar viņu ekosistēmu (ļoti daudz kukaiņi, baktērijas, kas tikai vēlējās dzīvot), jo viņi man traucēja. Es tik pat labi arī varēju viņiem turpināt dzīvot un izlikties, ka viņi man netraucē.
Vislabākais, kas varētu ar šo planētu notikt būtu kāds notikums, kas iznīcinātu lielāko daļu cilvēces, ieskaitot mani, jo es arī patērēju daudz vairāk nekā es spēju atražot. Attīrīties no parazītiem, kas sāk kost pārāk bieži un spēcīgi.

Pielikumā bilde ar puspliku Irēnu, ko uzbildēju janvārī līdzīgu domu iespaidā braucot garām izcirstam mežam

.
Link1 pastāstīja|pastāsti savu sāpi sienai

navigation
[ viewing | 26. Jūnijs 2011 ]
[ go | Iepriekšējā diena|Nākošā diena ]