Likantropiskās · piezīmes

oij es jau vakar normāli nosalu ar visiem termozābakiem, slēpošanas biksēm un visbiezāko džemperi pasaulē.
es esmu nonākusi pie secinājuma, ka nav ko sevi mocīt, nav taču nevienam nekas jāpierāda, arī sev nē, jo tā jau vairāk sanāk spītēšana, nekā kaukāda pozitīva varēšanas apliecināšana.
manliekas, ka liela problēma ir atklimatizēšanās periodā, t.i. tā neesamībā. nu, piemēram, es ziemā -7 grādos eju ārā tādā pat komplektācijā kā rudens sākumā +5, jo esmu lēnām pieradusi pie aukstuma. pagājšziem, kad auksts bija visulaiku, nebija problēma izjāt treniņu arī -17, jo bij pierasts. bet tagad kad pēc visiem tiem atkušņiem un pāris grādiem plusā ir šitādas šausmas, es tā nevaru. un mēģināšana manšķiet vairāk noziegums pret sevi, nekā savu neierobežoto spēju pierādījums. bet nu tas man tā, es jau vispār sūdīgi aukstumu panesu :)

Jā, es arī jau pieradu pie siltāka laika un sestdien pārsalu vājprātīgi - bet nu, biju arī izdomājusi iztikt bez termobiksām un uzvilku rudens bridžas. Tagad jāpierod atkal, bet tāda sajūta rodas, ka ķermenis ir jau noguris salt. Jādzer zāļu tējas un jāēd meds, savādāk liekas, ka varētu arī saaukstēties.
Es arī aukstumu sūdīgi panesu, bet šoziem kaut kā daudz labāk, nekā citus gadus. Bet, nu jā, pieņemu, ka vaina ir nevis brīnumainā ķermeņa izturības kāpumā, bet termozābakos un termoveļā. :D