Tāda sērsna, ka likās - varbūt nemaz zirgā netikšu. Tomēr ceļš mežā bija ok, tāpēc divas stundas ar Birčiku (un avi, un trīs instruktorēm, no kurām divas otrajā stundā atbira :D) pārvietojāmies nelielā lokā pa mežu. Bet dusma uz sērsnu - nebūtu tās bijis, būtu dabūjusi pa laukumu ar Sābu patrenēties. Grr. Lai nu kā, arī mežs bija vērtīgs, it sevišķi, kad jāju bez steka un mācījos, kā pagriezienā uz mājām ar vienu pavadu noturēt Birčiku manā fokusā un manā maršrutā. Trīs reizes tiku rikšos iestiepta stallī, pamācījos manēžas rikšus bez kāpšļiem (jo zirgs sāka stiept, kad tos biju pārmetusi pāri sedliem :D ), sasitu kreiso kāju (man laikam karma ar Birčiku - sasist kreiso kāju. Šoreiz pret staļļa durvīm. ), bet beigu beigās jau sāka sanākt. Pabesīgi, nogurdinoši, tomēr vērtīgi nudien. Un jautri. :D
P.S. - dabūt svētku dāvanā termoveļu ir kruta. Šodien jāju ar atvērtu jaku un bez cimdiem. :D
P.P.S. - izrādās, tīri labi māku uzkāpt zirgā no zemes.