Pēc tam vēl stundu padarbojos uz laukuma ar Arfu. Trenere pamanīja, ka esmu pārāk sākusi paļauties uz vadības līdzekļiem un pārāk maz izmantoju ķermeni, tāpēc atņēma man steku, atstāja vienu pavadu...un pēkšņi sanāca daudz vieglāk, lai arī ne perfekti, tomēr veiksmīgāk. Savā ziņā tas ir līdzīgi tam, ka jūtos pārliecinātāka bez kāpšļiem - ķermenis vienkārši automātiski strādā precīzāk un laicīgāk. Pieredzes lieta, bet vienalga besī, kad nepamanu tādus it kā pašsaprotamus sīkumus. Tuvākajā laikā taisos trenēties biežāk ar vienu pavadu, bez steka, bez pavadām, bez kāpšļiem un pārējām figņām - lai runātu ar zirgu, nevis priekšmetiem.
Atvieglotie rikši arī kaut kādā nejēgā aizgājuši. Pat trenere atzina, ka pie vainas daļēji manas ziemas bikses. Eh, kad pavasarī pārvilkšu normālās bridžas, gan jau, ka dievu zīmes atklāsies tajā, kā sēžu. Bail domāt. :D (Tiesa, šodien paņemta kordā pārlieku kritiku neizpelnījos, korekcijas bija nozīmīgas, bet ne lielas)