A. ātri vien norādīja, manuprāt, pirmo un galveno problēmu, kas man spēlēs ar Snikeru dominēja teju visu laiku - kamēr Snikers labi ja pakustina vienu kāju, es jau esmu izlēkājusies ap viņu krustu šķērsu. Laughing Kaut kā ir sanācis ievērot - spēlēties ar ķēvēm man ir visai viegli, jo jūtos automātiski "barā augstāka" pār viņām un liekas pašsaprotami - ko prasīšu, to dabūšu, un, ja būšu skaidra izteiksmes līdzekļos, ātri, bet puišu tuvumā vienmēr jūtos daudz nepārliecinātāka - sak', tu tāds liels, spēcīgs, gudrs, nu lūūūūdzu, pagriez plecu/atkāpies/utjpr., paldies, lūdzu, paldies! Tā ir, ja uzaug juristu ģimenē - mani audzināja būt par lēdiju un es vēl nemāku būt ērzelis, kad nepieciešams. :D Vēl jau arī pati brīžiem radu sev neskaidrības ar savām kustībām, bet nu, viss ar laiku. Labāk nekā pirmajās reizēs, kad sapinos striķī un nesapratu, pie kura gala (striķa, ne zirga :P ) ķerties klāt, jau nu bija, un liekas, ka pāris reizes tas kautrīgais kumeļš Snikeram kaut ko tomēr iespēja paprasīt. :D
Priecāšos ar viņu spēlēties vēl - teiksim, ar Sābu arī ir tīrā bauda, bet Snikers man deva daudz vairāk izaicinājuma un iedvesmas sasparoties.
Jāšana. Notīru Efeju, pasoļoju, kāpju mugurā un ar vienu smadzeņu rievu atceros Gitas aprakstītos piedzīvojumus ar Efītes rikšiem. Laikam jau man tomēr Efīte bij ieminusies prātā kā pilnīga miera osta, tāpēc viss, ko no viņas prasīju, sanāca varbūt ne 100% perfekts taiminga un precizitātes ziņā, tomēr visnotaļ viegls un plūstošs gan soļos, gan rikšos - varēju diezgan brīvi piedomāt pie mūžam staigājošajām kājām un pēdējā laikā savilktajiem pleciem, kuru dēļ, pārejot no rikšiem uz soļiem dažas reizes sakritu uz priekšu un šaustīju sevi par neveiklību. Tas, ka kaut kas nesanāk, gan mani nekā neattur mēģināt vēl un vēl, jo beidzot ir kaut kas, kas man nepadodas, un, ja esmu apņēmusies panākt, lai tas padotos, nekāda...nu, nepadošanās mani neatturēs. :D Rikšu sakarā gan reizēm gribētos jāt lielā, skaistā manēžā ar spoguļiem gar sienām, lai varu sevi ik pa brīdim pavērot no malas, iztaisnot un atbrīvot plecus un nolikt kāju zem sevis, bet nekas, mierinu sevi, ka patiesībā tak esmu vēl tik īsu laiku ar šo nodarbojusies, ka prasīt tūlītēju nevainojamību ir absurdi.
A. iedvesmota sāku apgūt puspiesēdi un tad gan Efīte izdomāja nedaudz paskriet, jo es tā iegrimu procesa izpratnē, ka atslēdzos no zirga, un viņa, godīga būdama, tā satraucās par to, kur es pazudu, ka devās mani meklēt - straujā stiepienā uz priekšu. :D Tad nu A. mūs paņēma kordā un mēģināju saprast puspiesēdi rikšos tā...un tad pieslēdzās Trauma (gadījums ar Birčiku), pēc kuras droši vien sagādāju gana daudz uzjautrinājuma A. :D
Tad nu, kad A. aicināja Efīti doties lēksī, bet mani - šajā gaitā iemanīties puspiesēdē, izklaidēju tumstošo laukumu ar epizodiskiem (un nepatiesiem) iebrēcieniem "Krītu!!" un konstatēju, ka iekšējā kāja svaidās, kā pagadās - nav brīnums, ka jūtos ārpus līdzsvara un tieši tā kāja bija pirmā, kas tajā nelaimīgajā lēksī ar Birčiku izkrita no kāpšļa, no kā izrietēja viss turpmākais izsitiens un kaklā karājiens. Jautri, īsāk sakot. KRĪTU!! :D
Jau lielā tumsā ar savu pavadoni devos cauri mežiņam uz autobusa pieturu Upeslejās un viss gāja ļoti gludi līdz brīdim, kad apmaldījāmies un gājām kādu stundu, līdz nonācām Līču pieturā - kas bij baiss līkums ar Upeslejām 10min gājiena attālumā, kā jau no autobusa vērojot apkārtni izrādījās. Tumsā vairs to vietu atrast nemēģināšu.