Likantropiskās · piezīmes

Pirms miega domāju par reiz pazudušo un pēkšņi atrasto Fausta sējumu. Kāds manī spēlējās ar Mefisto vārdiem un melnzilām liesmām:

- Kas beidzot esi Tu?
- Tev acīs - tas atspīdums no katras gaismas,
Kas Patiesībā tumsu nes -
Tas esmu es.

Un nemaz ne tik slikti tas sader ar oriģinālu Raiņa tulkojumā:

- Kas beidzot esi Tu?
- No viņa spēka daļa es,
Kas ļaunu vienmēr grib un labu vienmēr nes.

(Biežāk gan biju dzirdējusi variantu "(...)kas mūžam ļaunu grib un mūžam dara labu.", bet šo agrāk nelasīto variantu man piedāvāja interneti.)

Sen nebijušas sajūtas. Daudzās ziņās, gan cilvēciskajās, gan tajās, kas pieskaras plecam no mugurpuses un runā ēnainā čukstā. Teju, teju varēs sadzirdēt skaidrākus vārdus, bet tad atkal tie aizslīd tumsā kā zīds.
Nekas, ar laiku. Es nenokavēšu aiziešanu naktī.

Mīlestība, arī Ellē tu esi Tu... Es dzirdēju dēmonus par Tevi dziedam, melni, brūkoši, lauztiem stariem mirdzoši, svēti.