Šodien es esmu undīne, bet naktī bija tikai viens, ko gribēju, un gribēju nogalināt. Neatceros, ko, kā, kāpēc, bet atceros vilinošas smaržas, atklātus slēpņus (tu gan redzi, bet tevi neredz), pēkšņas kustības, nešķīsti saldu, teju gaišu baudu par svaigām asinīm un vieglu lepnumu, no tām aizejot. Jau trešo nakti tā. Nokaut. Nokaut. Nokaut. Kaut kāda savāda brīvība tajā, lidojums. Pirmajā naktī bija nedaudz kauns, otrajā - nedaudz žēl, bet, jo tālāk eju, jo tas mainās. Žēl, ka neatceros to sejas, kurus esmu no sevis izkāvusi. Bet tas bija labi, jā, tas bija eleganti un maigi. Es atceros, kā smaidīju, kļūstot brīvāka un tālāka ar katru pārcirsto artēriju un apdzēsto elpu. Es smaidu joprojām.
Bet šodien es esmu undīne. Aiztecēt, aizplūst, aizsalt un palot pār niedru galvām un spāru ligzdām, izdejot sevi augšup atvaros, pīt pīnes bērzu matos. Baltas rokas no mugurpuses pār maniem pleciem, bet neatskatos. Ir labi tāpat. Smaržo, negaisa mitri un tveicīgi, un mazliet kā janvāra pēdējās dienās.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}