Dzintaraina gaisma sevi briedina zem mākoņiem. Būs lietus un mazliet asiņu ūdenī. Kad pielieku pirkstus pie kakla un izjūtu savu pulsu, tas viļņo tāpat kā agrāk. Ar deviņiem viļņiem un desmito lejup, ar deviņām ēnām un desmito - gaismu. Deviņasiņu spēks. Kaut kas velnišķīgs tā kustībās un skaists.
Mēs sapņojam. Arī gaisma met ēnu, bet ēna - tumsu. Tumsā aiziet viss ar devīto vilni un, kāds tas iznāks ārā otrā pusē, vien asinis zin.
Es taču arī esmu tāds.
Iemīlējies.
Tie nav cilvēki.
Neklausies viņā. Pieliec pirkstus pie kakla un...
...ar devīto.
Griez.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}