Pēcāk iegāju papļāpāt pie mātes. Ierunājos, ka gribu nākotni saistīt ar zirgiem. Protams, man tika stāstīts, ka esmu taču dzimusi "kaut kam citam", ka cilvēki ar manu ķermeņa un roku uzbūvi vienkārši "neesot paredzēti" smagam darbam, laukiem un dzīvniekiem, ka, teiksim, reitterapija ir nogurdinošs un neauglīgs sociālais darbs (ar negatīvu pieskaņu), ka, ka, ka... Un kam tad es esmu paredzēta ar savām smalkajām rokām un augsto pieri? Visām tām vietām, kurās esmu jutusies nelaimīga, līdz beidzot atradu tādu, kur mana dvēsele atrada sevi? Baltām apkaklītēm un uzpūtīgiem snobiem? Sterili garlaicīgai dzīvei ar darbu bez patiesa mērķa, jo īstais pazaudēts, un atvašu radīšana/audzināšana, lai piepildītu pasauli ar citiem - tādiem pašiem?
Citureiz tādi vārdi mani mēdza morāli satricināt un nomākt. Ja reiz Māte tā saka, ja nu tiešām... Šoreiz tas viss apgāja man riņķī un garām, un jutu savu sapni no tā kļūstam tikai stiprāku. Pārliecinātāku. Gaišāku. Mana dzīve iedziedājās un redzēju tai krēpes. Nesaprotu, kāpēc to, ko biju zinājusi jau bērnībā, tik ilgi biju aizmirsusi un tik pat ilgi - tam neticējusi... Pat tad, kad man stāstīja, cik skaisti būs tajos laikos, kad darīšu to, "kam esmu radīta" - dziedāšu uz operas skatuves - fantazēju, ka uz skatuves esmu ar zirgu pie sāniem. :D