Likantropiskās · piezīmes

Cerot uz labvēlīgiem laikapstākļiem (lasīt - vismaz dažiem mākoņiem un nedaudz vēja), nonācu stallī kādu pusstundu par agru un - prieks un laime! - satiku Kastani, kurš, šķiet, bija tīri apmierināts mani redzēt un sāka sekot visur, kur gāju kā šunelis, gaidīdams, vai ko teikšu. Kārtīgi izkasīju pakakli un piešķīru burkānu par saulainumu. :)

Biju mazliet pārsteigta, kad uzzināju, ka šodien tikšu pie darba ar Prognozi -
http://www.zirgi.lv/album/zirgi/Prognoze/slides/Prognoze_01.html
- biju dzirdējusi pāris atsauksmes kā par "širmenieci". Tomēr tās izrādījās pilnīgas baumas. Prognoze gan ir ļoti jūtīgs un straujš zirgs ar sportisku pagātni, tāpēc it īpaši strauja paliek šķēršļu tuvumā, kā arī, mēdz kašķēties ar citiem zirgiem, tomēr kopumā ir kontaktā ieinteresēta, inteliģenta un uzmanīga lēdija, ja izdodas ar viņu atrast kopīgu valodu.

Strādāju ar vadību, galvenokārt pagriezieniem, rikšiem un vadību rikšos. Sākumā gāja ne pārāk viegli - fokuss nojuka, rikšos pārāk cēlos, pagriezienos nepareizi ieliecos plecos... Bet apmēram nodarbības pusē notika kaut kāds klikšķis prātā un pēkšņi viss sanāca daudz vieglāk un daudz pareizāk. Par riksi - ļoti žēl, ka nebija kāds, kas nofilmē, lai varu redzēt, kā ir, kad pieklājīgi rikšoju, jo gan necēlos par augstu, kustībai izsekojot gandrīz nemanāmi tieši pie sedliem, gan kājas bija pareizā pozīcijā, gan rokas nekur neplivinājos un pati Prognoze precīzi izsekoja manis noteiktajai trajektorijai gandrīz bez papildus norādēm - jutos ļoti tuvu viņai. :) Protams, nevēlos teikt, ka it's magic! un man vairs nebūs nekādu kļūdu - ir ĻOTI daudz, pie kā strādāt un pilnveidoties, lai nu kā, šoreiz jutos kā iemācoties daudz kā svarīga un patiesi pakāpjoties vienu pakāpienu augstāk. :))) Burvīga, burvīga sajūta.

Atsoļoju sākumā soļos bez sedliem, bet, tā kā Prognoze man visu laiku piedāvāja rikšus un es tajos bareback jutos tomēr pārāk nedroši, pagājāmies vienkārši ap laukumu un pēc tam aizvedu viņu uz ganiem. Nākamreiz visticamāk sākšu apgūt lēkšus.

Un, un, un - es tikšu uz divām Vicky Johnson semināra dienām! Līksme! Prieks! Viss notiek!

***

Ejot pa šosejas malu uz autobusa pieturu pēkšņi jutos, kā sen nebiju jutusies - it kā no mugurpuses man sekotu un savu esību visapkārt starotu kāds, kas ir neizsakāmi starojošs un mīlošs. Jutu tā rokas sev uz pleciem un spārnus izplestus no vienas meža malas līdz otrai. Pilnīgā drošībā, pilnīgā paļāvībā. Pamalē spēcīgi zibeņoja un es saredzēju esību kā grandiozu enerģijas izlādi, kurā katrs mirklis, katra realitāte ir viens fantastisks, sarežģīts zibsnis, un jutu šo izlādi visā, arī sevī. Papildus ievēroju, ka līdz šim visu esmu centusies uztvert (un daudzos gadījumos uztvērusi) kā "vērotājs-vērojamais-vērošanas akts" kopuma rezultātu, bet tikai tagad pavisam apzināti tā izjutu arī sevi...un kļuva viegli. Es biju visur, it sevišķi zibenī, jo tur bija mana apziņa, biju sevī, eņģelī aiz muguras un pasaulē kā neatkārtojamā enerģijas izlādē. Likās, ka notiks kas dievišķs, bet tad sapratu - notiek. Šeit. Tagad. Miers. Arī apziņa pakāpās uz jauna pakāpiena. Un, neliela atkāpe - jāšanā tik svarīgais fokuss uz to ļoti pamudināja. Un sajūta, kad biju vienota ar Prognozi. Un... :)

Autobusa nojumē, arvien ātrāk tuvojoties vareni zibeņojošam negaisa mākonim, ienāca cilvēks, ko senāk dzīvē būtu ātri vien nodēvējusi par urlu vispārējo ārējo pazīmju dēļ un vērtējusi ar aizdomām, bet notika tā, ka tas bija kaut kur pilnīgi pazudis, jebkāds saspringums vai aizdomas, it viss, tāpēc visu stundu pavadīju vienkāršās, bet jaukās sarunās ar atklātu un runātīgu Cilvēku...tad pievienojās vēl viens...un vēl... Sāka līt, vējš trieca lietus šaltis nojumē, mēs stāvējām uz soliņa, izmirkām, smējāmies. Tas bija dievišķi. :)

***

Bābelīte ir maģisks ezers. Viss, ko esmu tur redzējusi... Milzīgs, dzeltens Mēness, rūsas joprojām pilnas debesis, zvaigžņu lietus, rožaina migla pār melniem ūdeņiem, klusi, it kā čukstoši viļņi. Un jau otro reizi neilgi pēc pusnakts redzēju, kā debesīs no nekurienes paceļas Venera. Tas ir tik tiešām īpatnēji, jo tas neliekas kā optisks māns - galvu tajos brīžos nekustinu, brīvi skatos fiksētā punktā, bet esmu arī sekojusi kustībai ar identiskiem rezultātiem, un pēkšņi no priežu galotnēm iznirst Venera, kas ceļas augšup, līdz apstājas, kur to redz visi pārējie, bet es pirms tam neredzu. Rītazvaigzne, Tava gaisma tik tiešām ir piepildījusi manu dzīvi. :)

***

Es nesaku, ka es būtu apgaismota vai īpaša. Es vienkārši jūtos...dabiski.