Likantropiskās · piezīmes

Spēlēs tiku pie burvigā jaunzirga Kastaņa, ap kuru staro tik medussalda atmosfēra, ka gribas vienkārši ierakties viņa zeltainajās krēpēs un čukstēt ausīs mīļus vārdus. Tomēr, tā kā bija jāspēlējas/jāstrādā, darījām to ar', un ceru, ka priekš pirmās reizes sanāca gluži pieklājīgi, jo vismaz timing's lielākoties man bija labs un arī ātri uzķēru, kas un kā Draudzīgajā un Vadības spēlē darāms, lai arī būs pašai japiestrādā pie tā, lai manas emocijas un, līdz ar to, prasības, būtu vieglāk nolasāmas - jau atkal kaut kas vērtīgs manam raksturam. Tagad esmu dabūjusi tekstus par Parelli spēļu pirmo līmeni un būs, ko lasīt līdz nākamajai nodarbībai. Ka tik izdotos piepelnīties, lai arī spēles varētu biežāk ņemt...

Tam uzreiz sekojošajā nodarbībā ar jau bieži satikto Auci spēlēs apgūtais tūdaļ noderēja, jo jutu, ka varu viņu daudz ātrak nolasīt, lai arī parastās problēmas ar lēno domāšanu bija joprojām un brīžiem viņa mani vienkārši panēsaja. Manēžā gājām nelielu maršrutu + voltus, lai atstrādātu pagriezienu precizitāti. Pēc tam mēģināju rikšos, bet nācās maršruta vietā būt par pasažieri, jo iesaistījās staļļa saimnieks un norādīja uz problēmu kāju sakarā (nepareiza svara sadale, kā rezultātā kājas pārāk saslīdēja uz priekšu), ko atlikušo laiku tad nu arī centos mazināt. Atsoļoties gāju lielajā laukumā, kur centos virzīt Auci tur, kur gribēju pati, nevis tur, kur viņa vienkārši pieradusi iet, un tā nu gājām īpatnējos lokos ap šķēršļiem, bomjiem un starp manēžām - vismaz tas sanāca gana ok.

Jo vairāk uzzinu, jo vairāk grūtību parādās, jo vairāk to - jo interesantāk ir tās pārvarēt un pilnveidoties. :) Tagad aktuālākais ir griba, reakcijas ātrums, atklātākas emocijas, un - kājas, kājas, kājas... Pamēģināju arī rikšot bez kāpšļiem un, ja neskaita to, ka sākumā nepiešāvos tam, kā tomēr neatdauzīt Auci (piedod, Auce... :( ), ar līdzsvaru problēmu nebija. Vismaz.