Likantropiskās · piezīmes

Kāda persona mani tikko nobāra, ka neesmu tiesīga kritizēt viņas saldsērīgos dzejoļus, jo tie taču esot publicēti "Neatkarīgās Tukuma Avīzes" literārajā pielikumā!
Ak manu jel, reģionālo avīžu pielikumi, es baidos.
Kaut visi tamlīdzīgie "lielie litArāti" attaptos, ka spēja sarīmēt četras salkanas rindiņas nenozīmē nedz spēju radīt mākslu, nedz kādu mistisku protekciju pret patiesību, ka visi šie darbi ir vienādi - vienādi saldi, vienādi A-B-A-B vai A-B-B-A (labākajā gadījumā) un vienādi gaistoši. Vienādo neviens neatceras ilgāk kā līdz nākamā literārā pielikuma izdošanai. Savs labums jau tādiem darbiem ir - kādam ir ko apsveikuma kartiņā ierakstīt (ar parakstu "autors nezināms"), kādai večiņai pilsētā vai laukos ir pa asarai, ko notraukt, vakarpusē lasot iecienīto avīzi un pantiņos atrodot sevi pirms vai pēc divdesmit gadiem, tomēr ir arī ļaunums - lērums ar cilvēkiem, kas sajūsminās paši par sevi un tiecas ietriekt indi katrā, kas uzdrošinās atgādināt, ka jānolaižas taču vienreiz uz zemes un jāpalūkojas patiesībai acīs: šai "mākslai" ir tāda pati nākotne kā putekļiem ceļmalā. To ir daudz. Tie ir pelēki. Tie aprok ceļmalas ziedus.