Šobrīd
Atgriežas putni. Dzērves, zosis, pīles, gulbji, bridēji, pogotāji, lieli un mazi, mežs pilns balsu, pazīstamu un senāk nedzirdētu. Aļņu jaunuļi arī bradā apkārt, uz takām daudz pēdu. Aizvedu zirgu līdz pļavai, viņš atrada pirmos zāles stiebrus, nokoda tos un iepūta man sejā vasaras elpu. Un zirgi arī pilni pavasara, skrien un spēlējas, viens ar otru un ar jātniekiem. Pilni vēja. Aizej mierīgā izjādē un pēc dažiem mirkļiem trīs zirgi ar saviem jātniekiem jau auļos sānu pie sāna. Vēlāk sēdi vienam tādam pie kājām un skaiti mantru - zirgs, mans zirgs, mans zirgs... Viņš bubina tumsā, kad saucu viņa vārdu un nevaru atrast starp ēnām, un tad nāk pretī lielā, mīkstā solī, lai piespiestu pieri pie pieres.
(Vēlreiz gribas atkārtot, cik labs lēmums bija viņu pārvest uz DZ. Zvērs staro pašapmierinātībā, acīs dzirkstelīte un dzīvesprieks. Tak pašai arī labi. Tai mežā it sevišķi, iejūtos arvien vairāk un jūtos starp savējiem - šobrīd nerunāju par cilvēkiem.)