vakar vakarā visi mīnus vienpadsmit likās siltāki kā parasti pierasti pierasts un kupenas bija tukšas tajās vairs nebija sniega zeme viļņojās elpoja cilājās sīkos pārskrējienos kā tirpās pirms mošanās un šodien koku miza ir auksta bet gribētos ticēt ka zaļāka kā vakar vakara vakarā |
nakts laikā izsvied visu lieko izsmej pret dilstošu mēnesi laika apgrauztām debesu velvēm kā lēlis tas dauzīsies saliektiem spārniem gar logiem pa zara caurumu lūrēs istabās tukšās pienbaltās sienās un tikmēr tu kaut kur jutīsies dzīvs teju piekrāpis būtību pašu un nē arī es neatceros kas īsti tā ir bet tā reizēm gadās ka esam dzīvi neglīti un kaut kam aizmirstam nevajadzīgi un mirsim ļoti drīz vēl skaistāki mēs |