Bet sapnis ir svarīgāks par visu, jo viss tajā sākas un no tā izriet - pa īstam mēs eksistējam tikai sapņos, un tajos arī esam vismazāk īsti - viss tas, ar ko mums jāstrādā, no kā jāatbrīvojas, kas jāatbrīvo, kas jāattīra - tas viss ir sapņos, simbolos, tēlos...bet kur ir šo tēlu pirmcēlonis? Reiz man bija sapnis, kas manu acu priekšā sagruva sapņu pirmmatērijā, izkusušu simbolu jūrā, kas ietvēra sevī visas zināšanas un visu nezināšanu. Kaut es spētu to izteikt vārdos, ja reiz vārdi pagaidām ir tie, ar kuru palīdzību ar citiem sazināties... Neiegrimstot tukši filosofiskās vārdu spēlēs, man šķiet, ka sapņi tiek pārlieku nenovērtēti, tajos meklē tikai simbolus, kas ataino dzīvi un norises psihē, bet tie taču norāda arī uz visām tām iespējām, kas netiek izmantotas, kas notiek ārpus mums un no mums neatkarīgi. Un, ja kaut kas no mums neatkarīgs ir tomēr zemapziņai pieejams, vai mēs spētu arī iemācīties tur rīkoties? Es ceru, ka jā, un man šķiet, ka man pat mazliet jau tas sanāk, ja vien tās nav šīs vides spēles ar manu prātu.
Sapnis tiek velti uztverts kā automātiski kaut kas neapzināts - nē, tas kā reiz ir mākslīgs stāvoklis. Ne jau nejaušības pēc cilvēks spēj sapņot - tas ir dots, lai mēs atcerētos, no kurienes nākam un ko patiesībā spējam. Pa īstam mēs eksistējam tikai sapņos - kad nav pat šaubu, ka viss ir iespējams un atliek tikai vēlēties.