Es šonakt gāju pa ūdens virsmu, pa tēraudpelēkiem jūras viļņiem, no kuriem slējās grimstošu kuģu karkasi. Starp tiem es ieniru, kur ūdens bija melnākais, un laidos dzelmē, dziļi, pie aizmigušā Leviatāna. Man nenācās elpot, man tikai gribējās gulēt viņam līdzās pilnīgā mierā, lai arī ūdens gūlās smagi pār mani un gaisma bija pārāk tālu, lai to saredzētu. Bet jūs nevarat iedomāties to mieru, kas ir pie Leviatāna, ja neesat bijuši pie viņa, tur, dzelmē.
Pēc neizskaitāma laika viņš vēra vienu no savām tūkstoš acīm un vienu no savām tūkstoš rīklēm, un cēlās augšup. Jūra dārdēja un rēca. Es spēju vien ieķerties viņa radītajā straumē, kas bija uzkulta, putaina un ledaini viegla. Un tad es izniru. Gulēju uz spoguļgludas, debeszilas jūras virsmas. Nezinu, kur devās Leviatāns. Bet arī kuģu skeletu vairs nebija, un nekā cita līdz plašajam apvārsnim.
Leviatāns izskatījās gandrīz šāds - http://fc05.deviantart.net/fs37/i/2
