Likantropiskās · piezīmes

Tā, sociālie zvēriņi, pastāstiet man -
Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts.
Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz.