Likantropiskās · piezīmes

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Tā, sociālie zvēriņi, pastāstiet man -
Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts.
Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz.
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 12. Decembris 2011, 17:10, [info]mufs commented:
es to vairāk domāju tā,ka cilvēki no laukiem grib vairāk telpas sev apkārt, ne tā,ka visi pilsētnieki pēc noklusējuma bāžas virsū.
Pilsētā dzīvoju jau pusi mūža, bet pierast nespēju. protams, cenšos distancēties - domās, jo savādāk tiešām būtu jāstaigā mūzdien nīgram, bet reizēm arī neatturos no kādas sarkastiskas piezīmes tantukiem veikalu rindās.
On 12. Decembris 2011, 17:18, [info]fraktaalis replied:
Man arī ir gadījies mazliet skarbi izteikties, jo nāvējošs skatiens parasti neiedarbojas :) Tās nu ir pilsētas ēnas puses.
[User Picture]
On 12. Decembris 2011, 17:21, [info]mufs replied:
pie kases rindā "stumkaktā" tantiņām visefektīvākais ir ļoti laipnā balsī pajautāt, vai viņa vēlas samaksāt arī par manu pirkumu. tā kā tas parasti nekad nav mazs, viņas patiesās šausmās atsprāgst vismaz pusmetru tālāk :D
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry