Tā, sociālie zvēriņi, pastāstiet man - Kāpēc tik daudzlem liekas ok pieskarties pilnīgiem svešiniekiem? Vai tā ir savas personīgās telpas neesamība, neapzināšanās, ignorēšana? Uzgrūšanās garāmejot, berzēšanās rindās un transportā, izplūšana pa sēdvietu, okupējot citu - jau aizņemtu, pieskārieni pleciem un rokām uzrunājot vai atvainojoties... Atbaidošākais, ko es pati esmu pieredzējusi - mēģinājums satvert un virpināt manu matu šķipsnu sarunas laikā. Un tas nebija tuvs cilvēks, gluži pretēji - tikko satikts. Tas viss ir ok un patīkami? Brīžiem sāk likties, ka to, kuru personīgā telpa ir lielāka un labi definēta, ir tiešām maz. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
es to vairāk domāju tā,ka cilvēki no laukiem grib vairāk telpas sev apkārt, ne tā,ka visi pilsētnieki pēc noklusējuma bāžas virsū. Pilsētā dzīvoju jau pusi mūža, bet pierast nespēju. protams, cenšos distancēties - domās, jo savādāk tiešām būtu jāstaigā mūzdien nīgram, bet reizēm arī neatturos no kādas sarkastiskas piezīmes tantukiem veikalu rindās. On 12. Decembris 2011, 17:18, fraktaalis replied: Man arī ir gadījies mazliet skarbi izteikties, jo nāvējošs skatiens parasti neiedarbojas :) Tās nu ir pilsētas ēnas puses. |