|
|
|
Jūnijs 26., 2007
10:03
Atlūgums tātad no visu iespējamo priekšniecību pusēm parakstīc. Trīs dienas gāāāāāru, mokošu un bezjēdzīgu sarunu, kurās visbiežāk dzirdētā frāze no pretējās puses bija „Bet tas ir tik stulbi!”.
Jā, mīlīši, es jums piekrītu. Tas ir stulbi. Jā, mīlīši, nodaļa paliek bez satura un par mērķu sasniegšanu var aizmirst. Jā, mīlīši, to visu varēja risināt, bet nu ir par vēlu.
Laivaikā, rezultātā visi priekšnieki vaino viens otru, visi ir dusmīgi, visi nopūšas un visi ņurca atlūguma maliņas.
Tikai viens paralēlpriekšnieks, uzzinot par šo faktu, atnāca pie manis, lai piemiegtu ar aci un paprasītu, kad būs b-b-b-baļļuks.
Labums irtācka dzērājs vairs nekaitina. Varētu ar viņu pat sarunāties, javien man būtu, ko teikt.
|
14:33
Unvispār. Šitā darbumaiņa mani pamatīgi nomāc (kurš nezin).
Šorīt pēc pirmās pamošanās aizmigu un pa 15 minūtēm nosapņoju murgu partoka man angļuvalodā eksāmens jāliek, bet iesēdina auditorijas vidū, kur notiek lekcija/seminārs/balagāns/kautkastāc. Viss forši, apkārt daudz cilvēku, visi runā, kāc jokojas, kopumā labi pavadu laiku, bet nekādi nespēju pievērsties eksāmenam. Kad saprotu, ka truba, paceļu balsi - ev, estakšte neko nevaru uzraxtīt, klusumu vajag. Kāc vēl pavīpsnā, ka es pārākjaunu cimperlīga. Tanu ceļos kājās un eju pie pasniedzējas, saku - laidiet mani tukšā auditorijā. Ašī mani apsmej. Un man tāāāāāā jāraud, ka arto visu smagumu krūtīs pamodos.
Tas ir tik ļoti atbilstoši, ka pilnīgi riebjas - zemapziņa tik slinka palikusi, ka nevar neko viltīgu izdomāt, bet bliež pa tiešo.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |