|
|
|
Jūlijs 25., 2006
16:31 - ķirši
Bērnībā vismaz vienu vasaras mēnesi biju laukos. A lauki tur, starp skrundu un aizputi, 5 km no kazdangas.
Parasti uz ķiršu laiku. Omīte (laukomīte, nejaukt ar omiņu) vispār nevarēja ciest, ka kautviena ķiršu oga tika kaimiņpujku vēderos, bija gatava naktīm viņus gaiņāt un pa dienu kalt plānus, kātos (citēju) pūšļus noķert. Līcarto ķirši bij jānolasa. Visi. A dārzā bij vismaz 5 milzu ķirškoki, neskaitot skābos, kasta skābos skaita. Divi dzeltenie, trīs mellie. Litra burciņa tika iekarināta kaklā (lai abas rokas brīvas) un tad varēja kāpelēt uz vella paraušanu. Vaj arī kanniņa ar rokturim piesietu kāsīti, lai varētu pakarināt zaros. Sākumā promska bij jāpieēd vēders pilns. Vēdera pilnumu vizuāli varēja noteikt pēc mutes un roku ziluma. Mellie ķirši, zilas mutes. Pirmajos vakaros nabaga pilsēcbērniem sāpēja rokas un kājas. Vārguļi.
Karstajās dienās riebīgi, ap gatavajiem ķiršiem riņķoja lapsenes. Atadkad lija, tad ātrivien kļuvi slapš un zobi sāka klabēt tai brīdī, kad vēders bij ķiršupilns. Oj, aja vējš, tad asas izjūtas. Lielākajā dzeltenajā ķirsī varēja uzrāpties līc galotnei, un tur riktīgi labi šūpoja.
Ķiršus vārīja vajnu kompotā, vajnu zaftē. Ķirškompoc vispār bij vienīgais, ko laukomīte nemācēja sabojāt. Tobiš, tas vienmēr sanāca labi. A zaftei ķirši bija jākaulo. Parasti to darīja mana māte, pie mājas, saulītē, aizvējā, sauļojot kājas (kuras, kad darps bij pabeigc, vienmēr bij vienos zilos punktiņos). Pie viņas ikpalaikam parēja piesēst, aizbildinoties arkādu problēmjautājumu, un čiept izkaulotos ķiršus. Unpar čiepšanu nekas nevarēja būt, jo viņaibij rokas ar ķiršu sulu :)
Trīs lielākos ķiršus pāris gadus apakaļ nozāģēja. Omītei sircmieram, lainau jāštuko, kur dabūt bisi ar sāli, ko puišeļiem dibenos sašaut. Palika mazie ķirškoki, bet esnez, vajtos kāc nolasa ar. Kautgan, man liekaska kāc omītei ieteica noslēgt pamieru ar pujkām un vienoties, ka tie var iet ķiršos, kad grib, bet pusi no salasītā atdod omītei. Bet esnez, vaj omīte bijarmieru.
|
Comments:
manai omei reiz bija 35 ābeles, tad šī arī kaimiņpuikām nenovēlēja, a, ka mētājās un puva nost- par to, nekas. tagad viss pārdots un nocirsts. tagad miers. |
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}