Jānis · Veselis


November 24th, 2021

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Labrīt, cibiņ!

Lietotājs Džims vakar savā žurnālā padalījies ar labu, draugu vai draudzeņu lokā šķīlušos asprātību par mana kolēģa Andreja monumentālo darbu Zaļā zeme, taču neļauj pie sevis rakstīt komentārus nedraudziņiem. Tālab, ja nevienam nav iebildumu, padalīšos ar Džima ierakstu un savu komentāru tepat:

Džims: Šodien nonācām pie konceptuālā latviešu slow cinema: seriāla formātā ekranizēta "Zaļā zeme". Zemnieks visu sēriju brauc ar zirgu pa ceļu. Vai viņš nonāks galā? Skatieties nākamajā sērijā!

Es: Labs joks. Paldies par latviešu literatūras zelta laikmeta aktualizēšanu Sviesta Cibā! Es personīgi, ņemot vērā izejmateriālu, šo lēnā kino konceptu vēl papildinātu ar visu garām pabraukto kaimiņu aprunāšanu vai nolamāšanu (to var darīt arī lēnām un rezignēti).

Taču, ja izejmateriālu ņem vērā pavisam godīgi, tad visnogurdinošākās vietas "Zaļajā zemē" ir tās, kur varoņi vienkārši stundām sēž Brīviņu Vanaga viesistabā, dzer, špļauj uz grīdas un nemitīgi tenko par visu pagastu. Lasītājam, kas vēl nav no galvas iemācījies visus grāmatas varoņu vārdus un iesaukas, tas ir grūti baudāms pārbaudījums, lai neteiktu, kā angļi saka, ordeal. Tikt pāri tām man bija visgrūtāk.


Literatūrzinātnē šādu notikumu gaitas vilcināšanu sauc par retardāciju, jebšu lamuvārds tas gluži vis nav.

Jebšu ne tik izteikts, cits retardācijas piemērs mūsu literatūras zelta fondā ir gandrīz pašās pirmā latviešu romāna, brāļu Kaudzīšu Mērnieku laiku (1879), beigās pēkšņi "no nekurienes" iznirusī sižetiskā atkāpe pilsētā crime noir stilā. Savukārt pašu vārdu iemācījos no sava laikabiedra, cita repatrianta un, uzdrīkstēšos apgalvot, pamatīgākā literatūrkritiķa Latvijas vēsturē, Jāņa Rudzīša (1909–1970).

Ja nu kāds nezināja, Andrejs savu Zaļo zemi teju no nulles rakstīja divreiz, tāpēc ka pirmais, faktiski jau pabeigtais manuskripts sadega ugunsgrēkā Krievijā.

* * *
Tīrumu ļaudis (1926)

Romānā Tīrumu ļaudis, ko rakstīju 20. gs. 20. gadu viducī, nevis 19. gs. 20. gadu nogalē, kā kļūdaini minēts literatūras cienītāju portālā Goodreads, es akceptēju pozitīvismam raksturīgas idejas par zemes vērtību, Latvijas lauku poetizāciju, harmoniskas un latviskas personības nepieciešamību.

Tam pozitīvismam, par kuru runāju, gan nav nekāda sakara ar franču filosofistisko domu, bet vairāk ar to, kā pozitīvismu saprastu "parastais cilvēks" no ielas (lasi, kā būšanu pozitīvam): tradicionālās, konservatīvās ģimenes vērtības, rurālā sentimentā sakņots patriotisms, viensētnieciskums un domāts - darīts attieksme pret dzīvi.

Par Tīrumu ļaudīm 1928. gadā saņēmu Kultūras fonda prēmiju (pirmo no trijām savā mūžā), vairākus tūkstošus latu, uz rāviena neatceros, cik tieši, bet, lai vai kā, tie tolaik lieti noderēja manas ģimenes dzīves iekārtošanai Rīgā. Tomēr, ja vēlies iepazīties ar manu daiļradi, šis nebūs tas objektīvi veiksmīgākais mans sacerējums; sāc labāk ar teiksmām, latviskuma draugs.

* * *
Latvju teiksmas (1936–1960)
Es esmu viens no tiem latviešu rakstniecības pārstāvjiem, par kuru var pārliecinoši teikt, ka tam nav otra līdzīga. Dzimtenē nepelnīti mazzināms un nenovērtēts, kam par iemeslu kalpojusi gan mana dzīve trimdā, gan nacionālais piesātinājums paša darbos – abi ar ideoloģisko akceptējamību padomju režīmā nesavietojami apstākļi –, es izceļos laikabiedru vidū ar ārkārtīgi plašo domas, interešu un savā daiļradē aplūkotās tematikas amplitūdu. Pratis samierināt pat tik šķietami vienu no otras atšķirīgas jomas kā astroloģija un kodolfizika, es savos darbos aptveru laiku no tālas pagātnes līdz tuvai nākotnei, tiecos sapludināt kā reālo ar pārreālo, tā vēsturisko ar fantāziju, bet ne mirkli nezaudēt saikni ar būtisko – kosmisko, pārlaicīgo vai vispārcilvēcisko. Esmu dēvēts gan par Mūžības, gan par “esenciālā latviskuma” meklētāju un allaž centies savā daiļradē atspoguļot paša izaugsmi garīgajā jomā, atstājot pieklājīgu nospiedumu latviešu literatūras vēsturē kā ražīgs prozaiķis, erudīts literatūrteorētiķis un iedvesmots mistiķis, kas vārdos, domās un rakstos spējis sakausēt dziļi mītisko ar laikmetīgās zinātnes atzinumiem. Vēl katrā ziņā jāpiemin mans krāšņais ekspresionistiskais izteiksmes stils un dzejiskā, retiem vecvārdiem bagātā valoda. Līdz ar to mans literārais mantojums augsti vērtējams ne tikai dvēseliskā un intelektuālā lādiņa, bet arī tā estētisko kvalitāšu dēļ.

1920. gadu otrajā pusē es aktīvi iesaistījos Ernesta Brastiņa (1892–1942) uzsāktajā latviešu nacionālās dievestības jeb reliģijas – dievturības – atjaunošanas kustībā. Dievturība, būdama ne tikai garīga mācība, bet arī estētisks fenomens, likumsakarīgi tiecās rast materiālu izpausmi mākslās (Brastiņš cita starpā bija gleznotājs) – daiļliteratūra ir viena no mākslām, un nevienam citam kā tieši man piekrita tas gods tapt par atdzimušās dievestības oriģinālmītu radītāju. Mans tautiskās īsprozas cikls «Latvju teiksmas» (1936–1960) iekļaujas 20. gadsimtā atdzimušā neomītisma paradigmā un ir nenoliedzami iespaidīgākais literārais piemineklis latviešu nacionālās reliģijas atjaunotnes kustībai dzimtenē starpkara gados.

Par šo darbu saņēmu veselas divas Kultūras fonda prēmijas – kā 1943., tā 1944. gadā. Diemžēl prieki nebija ilgi, jo Trešā reiha uzņemtie apgriezieni Austrumu frontē cieta vienu fiasko pēc cita un, tuvojoties padomju karaspēkam, bet pāri visam jau tam necilvēciskajam režīmam, kas to baroja un dzina uz priekšu, neredzēju citu izvēli kā pamest ģimeni un tēviju un doties bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, bet 1950. gadā – uz ASV, kur ar ārkārtīgi aktīvo svešatnes latviešu kopienu slavenajā Kalamazū, Mičiganas štatā, arīdzan aizvadīju atlikušās mūža dienas.

Latvijā tā arī vairs neatgriezos...

* * *

Previous Day · Next Day