Ja ir kāda pavasara pieburšanas maģija, lūdzu dodiet ziņu! Varbūt sludinājumu ielikt - mainu ziemu pret pavasari.. ceļojumus uz vietām, kur šādas problēmas nav lūdzu nepiedāvāt!

Tātad, ņemot vērā šī gada lielo notikumu un arī mīlētāju dienas tuvošanos (kam nav obligāti jāuzliek komerciālo svētku zīmogs - jo tas cik ir vai nav komerciāli katri svētki atkarīgs no katra paša), man rodas pārdomas par jautājumu - vai cilvēkā kuru mīli var atkal iemīlēties. Protams dzirdēts jau kaut kur ir, ka tā notiek, bet nu piedzīvoju uz savas ādas. Saka, ka lielā notikuma stresa dēļ ir tieši otrādi - pāris esot tuvu šķiršanās robežai, bet es gan neko tādu nenovēroju. Ceru, ka tā tas arī būs turpmāk un nekas pusgada laikā nemainīsies.. izņemot protams vīrietis nepārtraukti besīsies par manu entuziasma pārplūdumu attiecībā uz visu pasākuma organizēšanu :)

Es gribētu pačīkstēt par to cik lēni pie mums tiek ieviestas tādas modernas lietas, kas ir saistītas ar digitālo pasauli. Šoreiz mani apbēdina lēnā e-recepšu ieviešana - Igaunijā tād jau esot no 10tā gada. Tas man būtu tāds atvieglojums, ja farmacētiem visās aptiekās būtu datorā pieejama informācija, ka manam bērnam ir nepieciešamas zāles, kuras viņš lietos visticamāk visu atlikušo dzīvi. Nebūtu jāpiestaigā regulāri pie ārsta, pat veselam esot, pēc zālēm, kas tāpat jālieto ilgstoši. Sistēmā viss būtu skaidri saprotami uzrakstīts, un nebūtu nekādu stulbu papīrīšu, kam jāskrien pakaļ maksājot par sabiedrisko transportu un tērējot laiku.
Tieši tāpat mēs varētu daudzas elektroniskās sistēmas ieviest ātrāk, ja negluži pārņemot no Igauņiem, tad vismaz mācoties ātrāk ieviest, ātrāk sakārtot normas, kas ļauj to visu efektīvi izmantot.. Vai tiešām ir tik grūti Latvijā sākt normāli lietot elektronisko parakstu, kas jau sen ir pieejams??? Kur ir problēma? Visas labās liets karājas kaut kur gaisā tikai un vienīgi bardaka dēļ!

Visnotaļ dzīves prieks vairojas līdz ar gaišā laika vairošanos - katra diena paliek garāka. Pat miegs tā nemoka pēc pusgulētas nakts, ja nav melnais rīts ejot uz darbu un melnais vakars nākot mājās. Man liekas, ka Ziemassvētku un Adventes nozīme, bez visas pārējā, ir sagādāt nedaudz prieka un cerību, lai pilnīgi visi neieslīgu depresijā, lai gan daudziem tas neiet secen arī Ziemassvētkos. Katrā ziņā pat aukstums vairs neliekas tik šausmīgs, ja ir bik vairāk gaismas un saulīte spīd zilās debesīs.

Nu nav vajadzīgs tāds aukstums - slēdzam ārā.. Apsolos tikai svārkos staigāt, ja aukstums tiks izslēgts!

Biju priecīga, ka beidzot ir izdomāts datums, kurā notiks viens no gaidītākajiem notikumiem. Bet izrādās nevar tā vienkārši izvēlēties datumu, izrādās ir jāsaskaņo ar viesiem ticējumiem, astrologiem, mēness fāzēm un vēl kaudzi dažādu nosacījumu. Tad vēl kāds noteikti izstāsta, ka vot ir gadījumi, ka nepareiza datuma izvēle ir beigusies bēdīgi..

Man rodas jautājums - kur paliek tas, ka katram savs ceļš ejams? Nemaz nerunājot par likteni un to, ka viss notiekot uz labu?

Meli sanāk tik dabiski, ka šķiet - tā ir taisnība jeb sev par attaisnojumu var teikt - tā ir mana taisnība. Ja sāk domāt par taisnību, tad tā ir tāda pati kā objektīvs viedoklis - neiespējama, jo esi subjekts - viens cilveks, kas nevar nekādi teikti, ka vienmēr ir objektīvs. Drīzāk tas ir kā ar salauztu riteni, kas nespēj nobraukt taisni, izlīkumot tā, lai daudz maz turētos uz taisna ceļa. Līkumojot ik pa brīdim, biežāk vai retāk, tomēr esi uz ceļā.

Nezināju, ka ciba izpletīsies pa visu ekrānu, ja ekrāns paliks lielāks... man jau šķiet, ka vajadzēs pat galvu grozīt no kreisās uz labo, lai cibā kko izlasītu :D

Vai tas ir teātris ar iestudētiem jautājumiem un tikpat iestudētām atbildēm? Vai tomēr mērķis ir kaut ko noskaidrot?

Reizēm vecāku slinkums celties un kaut ko darīt ļauj bērniem daudz ko iemācīties pašiem darot :) Tā es jau no agra vecuma cepu keksus, jo savādāk neko garšīgu dabūt nevarēja..

Es vienmēr esmu bijusi cilvēks, kas netur ilgi sevī aizvainojumu un ātri piedod. Šī īpašība man pašai ir vienmēr patikusi. Tāpēc ir grūti saprast ko darīt situācijā, kad aizvainojums nepāriet.
Pašreiz vienīgais, ko es spēju izdomāt un kādu lēmumu pieņemt ir norobežoties no vainīgā un atrast veidu, kā to izslēgt no savas dzīves. Vai tas ir pareizi?

Nevaru izdomāt mocīt sevi vai laiskoties :)

Nesen novērtēju cik patiesi ir svarīgi satikt labus draugus un vienkārši cilvēkus ārpus ikdienai. Tas ir gandrīz vērtīgāk nekā psihologa apmeklējums, jo dziedināšana notiek abpusēji. Un nav jāsūdzās vai jāanalizē savas bērnības traumas, pietiek vienkārši dalīties viedoklī un dzirdēt par kāda cita cilvēka pasauli. Tas dod svaigus iespaidus un ļauj distancēties no ikdienas liekajām domām.

Šim procesam nepieciešams sekojošais:
- draugs vai sakarīgs cilvēks
- vakars vai nakts
- apreibinošās vielas (der arī šokolāde un tēja - galvenais iegūt labsajūtas reibumu)
- zināmu norobežotību no pasaules (sabiedriskajā transportā laikam nesanāks)

Es vēlos: kaut katru mēnesi man būtu iespēja to piedzīvot!

"Pasaule ir pilna laimes, un tās pietiktu visiem un visur, ja tikai cilvēks labprāt gribētu saņemt to, kas nāk uz viņa pusi. Atver savu sirdi - lūk, visa noslēpuma atslēga!"

šodien ar draudzeni kārtējo reizi lietojām šo zīmīgo frāzi..
Ja vīrieti pieliek pie mājasdarbiem (tīrīt, slaucīt, mazgāt un kārtot), viņš vienmēr mēģinās izdomāt vai atklāt kaut ko jaunu, kas varētu vai nu šo procesu atvieglot vai vispār nedarīt..
Par to, ka visas iespējamās *mašīnas ir tieši tāpēc izgudrotas, nemaz nešaubos.. pasaulē daudz kā nebūtu, ja vīrietim nebūtu slinkums ;D

Nevar saprastu - ja prasa noraadiit veelamo algu, tad jaanoraada taada kaadu es veelos, vai kaadu darba deveejs veelas man maksaat?

Man jau liekas, ka visiem gadaas taadas situaacijas, kad pashi nezinam ko gribam.. nomaacoshs staavoklis, parasti jaatiek galaa pashiem un jaaizdomaa ko vareetu gribeet. Bet, ja nu beerns nezin ko grib.. (labi, ja tas, ko vinjsh nezin ir ledusskapii) Bet lielaakoties vienkaarshi ir jaaizdomaa vinja vietaa un pie tam vairaaki varianti! Taa rodas reizeem fantastiskas idejas un speeles ar visu kas ir pie rokas.

Mazveertiibas kompleksi var rasties arii beerna audzinaashanaa un kopshanaa - nevar jau visu zinaat tikliidz piedzimst beerns, bet kad kaut kaa nesanaak taada kaa vainas apzinja..
Galvenais jau, tomeer, ir no visas sirds censties un ieklausiities sirdsbalsii par pareizaako riiciibu.. tad cerams viss sanaaks!!

Kaut kā pēdējā laikā es bieži sastopos ar kaut ko pretīgu tā ka jāvaikstās, jānovēršās utt. Vai es esmu mainījusies, vai man vienkārši 'veicas'? Varbūt es agrāk to tā neuztvēru?

NJā piekrītu - stulbi.. viss šai sakarā jau ir pateikts iepriekš.
Toties man vakar uzjautrināja žurnālistu interesantie jautājumi:
Degpunktā pajautāja policijas priekšniekam: "Vai vecrīgā pašreiz uzturēties ir droši?"
Nu tieši paša grautiņa karstākajā momentā paprasīt šādu jautājumu???...
Pēc tam nakts ziņās līdz baltkvēlei nokaitinātajam Godmanim pajautāja - vai rīt viņa dienas kārtībā kaut kas mainīsies??? Izklausījās, ka Godmanis gandrīz no biksēm izleca..
Man jājautā - žurnālisti māk intervēt tikai ar iepriekš rūpīgi sagatavotiem jautājumiem? Tiešām nekā prātīgāka nebija ko pajautāt?

Un man likās tikai līdz ar lielu vecumu rodas tik neloģiski un nevietā jautājumi!

Tas tā interesanti - es vairs netusējos katru piektdienu, nedzeru, netievēju, nevelku smukas drēbes.. es vairs nedzīvošu sev vien, nekad.. tas tā skumji sanāk.. reizēm es tā domāju vai es daudz esmu dzīvojusi sev? vai es to maz esmu mācējusi darīt? vai es to darīju man atvēlētajā laikā? brīžiem liekas tas bija tikai īss mirklis! no tā visa man jāatvadās, nav nožēlas - nevajag raudāt par to kas aizgājis, vajag smaidīt par to, ka tas ir bijis.. pienācis mans laiks kļūt par māti un sievu! tomēr man vēl ir citi mērķi, vēl ir neizstaigātas vietas - tur es būšu! tikai vēlāk - mazliet vairāk pacietības un VISS BŪS!

Gribu lai pēc darba mani kāds aizved uz veikalu ar mašīnu iepirkties - nopirkt kādu skaistu rotas lietu, ļoti gribu skaistu kaklarotu, un tad mani aizved uz mājām ar mašīnu. Tad es šodien justos laimīga!

Ļoti reti gadās kaut ko paspēlēt (parasti garlaicīgās lekcijās kādu vienkāršu neta spēlīti), bet aizvakar vakarā atklāju, ka manā datorā ir viena spēlīte. Saucās Civilizācija mēs viņu saucam par Sifilizāciju ;) Atradu to tāpēc, ka gribēju noskaidrot, kas man tik daudz vietas uz C: diska aizņem.. Pirms izdzēšanas jādod pēdējā iespēja :D
Tātad es spēlēju visu to vakaru, tad visu nākošo rītu (tieš brīvdiena trāpījās), tad kā pieaudzis cilvēks noliku malā (nevar visu dienu spēlēt tak!), un vakarā atsāku.
Man radās viens secinājums - spēlītē visu laiku ir iespējams veidot aizvien jaunākas un krutākas militārās vienības (tjip aizsardzībai), bet karot neviens nenāca, beigās man viņu bija tik daudz, ka pati pieteicu karu, jo nebija kur likt, aiz pārbagātības un pārapdzīvotības plīstošā mana valstiņa sadomāja izplesties.. Tā nu pierādījās sen zināmais, vēsturiskais fakts, ka pārapbruņošanās izraisa vēlmi "atbrīvoties" no "ieročiem" un iemeslu karošanai vienmēr var piemeklēt.. bēdīgi, bet fakts!

Vīrietis dodas uz veikalu RIMI - es viņam dodu RIMI maisu ar miskasti un saku: "samaini tukšos iepakojumus pret pilniem" :D

Free-IQTest.net - Free IQ Test

Nju vo - nekāda mājsaimniece no manis nekad nesanāks - nu ķer un grāb, bet, ka nesanāk, ta nesanāk.. Raustoties starp mājām, darbu un skolu jāizdara secinājums, ka vislabākie rezultāti ir skolā, tad darbā, tad mājās - kas ir pretēji ieguldītajam darbam šajās sfērās. Mājās es ieguldu visvairāk darba un laika, bet tāpat vienmēr nav tik skaisti kā gribētos. Visvairāk man ir skaidrs, ka rūpes par mājsaimniecību nav uz rezultātu orientēts process, tas ir nepārtraukts process, kur kā bezdibenī iekrīt rūpes un pūles, bet tiklīdz liekas ir iegūts rezultāts, tā to ātri iztērē. Tas nav kā skolā, kur ieguldot darbu un laiku iegūst rezultātu, kas paliek un vairs nav jāiegūst atkārtoti, un tam visam pienāk beigas - saņem papīru ar saviem rezultātiem, kā apliecinājumu, ka es to esmu izdarījusi un viss.

Tāpēc man nepatīk atkal slaucīt grīdu, vārīt ēst, tīrīt putekļus, mazgāt podu, traukus, veļu un visu atkal no sākuma - tas nekad nebeidzas un nebeigsies.

Klausoties prezidenta runu, izpētīju savu nabu - tagad jau puņčiemītnieks ir izspiedis nabu tā, ka viņa izskatās kā vulkāns, vēl bik ir uz iekšu, bet tomēr izspiesta.
Valdis Zatlers pateica laikam visu, ko no viņa sagaidīja.

Knapi Latvijas lepnuma pasniegšanas balva pa TV ir sākusies man jau lielais pinkšķis - zināms, ka būs tik aizkustinoši, ka nevarēs neraudāt..

Vienam es esmu ļoti apaļa, bet citiem tieši otrādi vēl tik maz.. Katrs, protams, steidzās to pavēstīt! Nu nav man nekādas pretenzijas pret to, tikai par to Lācīša būšanu - es izskatoties pēc Lācīša savā mētelī.

Nekad nebūtu iedomājusies, ka pirkšu jūras ūdeni pa 5 lati - šodien nopirku 50ml!
Kurš trakais tā dara?
Sieviete, kurai neko nedrīkst - grūtniece.
Vienīgās deguna zāles, kas nesatur ēteriskās eļļas (arī tajās ir kaut kas kaitīgs), ir tāda pudelīte ar uzrakstu 100% jūras ūdens.

Tagad, kad esmu veikusi šo dārgo pirkumu (uz Jūrmalu aizlaist ar vilcienu ir lētāk), tagad domāju par to vai tā efektivitāte nemazināsies no tā, ka es neticu, ka ar jūras ūdeni var izārstēt degunu no tūskas un puņķiem.

stulbs, stulbums, stulbi - nu šādi vārdiņi pēdējā laikā ir topā, pilnīgi noteikti zinu, ka var domu pateikt lietojot kādu citu vārdu vai arī nelietojot šādus paspilgtinājumus, bet nu tāda ir šībrīža mana tendence (un šādas tendences mainās, bet bijušas ir vienmēr)

Nu lab - vēl var pasmieties par mani (man nav kauns atzīties) - es otro gadu mācos maģistratūrā ar ļoti labām sekmēm un tikai tagad uzzinu, ka es mācos maģistraNtūrā - es nopietni nezināju, ka tā tas pareizi rakstās un izrunājās. Vienmēr domāju, ka tie, kas tā saka ir kļūdījušies. Hmz - kaut kā biju palaidusi garām!!! Labi, ka es to tagad uzzinu nevis maģistra darba aizstāvēšanā. Katrā ziņā man liekas, ka bez N izklausās labāk.

Ļoti sāp kakls - viņš noteikti ir pilnīgi sarkans iekaisi, grūti parunāt :(

"Shonedeelj Jums "smaida" aarkaarteeja veiksme dariijumos, naudas lietaas vai miilestiibaa."
/mans saberzē rokas un metās meklēt ārkārtējo veiksmi :D

Nemaz negribas kārtīgas pusdienas, kas citiem būtu laime! Gribas ļoti gardu kafiju (melna ar saldējumu būtu ideāla) un kādu būlciņu vai kūciņu! Vienkārši tā mierīgi pasēdēt un parunāt ar kādu jauku cilvēku. Nepatīk man ēst kotletes vai karbonādes ar kartupeļiem un salātiņiem dziļā vientulībā :(

Nevajadzēja šodien vispār nākt uz darbu - jau vakar bija tāda intuīcija, ka nevajag, bet no rīta laikam pieminekli sagribējās - saņēmos un atnācu :(

uj - tikko atcerējos (laikam vēl esmu mazs bērns sirdī) -> pēc mēneša man ir dzimšanas diena!!! Jau zinu ko vilkšu mugurā un ko šogad nelietošu :D

Hehehe - kāpu iekšā tramvajā pa pirmajām durvīm un uzreiz nepamanīts nepalika narkomāns, kas stāvēja netālu no durvīm. Skats jau šausmīgs. Pēc pāris pieturām, kad kārtējo reizi pa pirmajām durvīm vēlās iekšā kārtējās pensionāres (kas ir loģiski braucot pus11tos), narkomāns krieviski pateica kaut ko tamlīdzīgu: "kas jūs speciāli tikai pa šīm durvīm iekšā kāpjat visi"(nabadziņu traucē tantuki, atradis kam uzbraukt).. par brīnumu tantiņas šodien bija labā omā un sāka smieties - viena tā arī pateica: "cilvēkiem mūsu vecumā ir pienākums kāpt pa pirmajām durvīm". :D

Šodien mēģināju sarunāt, ka trusis nāks manā vietā uz darbu pastrādāt, bet šis tēlo, ka neko nesaprot.. Kā vienmēr pie visa vainīgs ir trusis - man jāpelna nauda lai viņu pabarotu :) (izdevīgi, ka ir ko vainot)

Es izmisīgi un centīgi atbraucu laicīgi, bet pasniedzēja gan to neizdarīja - LABRĪT!