Tas tā interesanti - es vairs netusējos katru piektdienu, nedzeru, netievēju, nevelku smukas drēbes.. es vairs nedzīvošu sev vien, nekad.. tas tā skumji sanāk.. reizēm es tā domāju vai es daudz esmu dzīvojusi sev? vai es to maz esmu mācējusi darīt? vai es to darīju man atvēlētajā laikā? brīžiem liekas tas bija tikai īss mirklis! no tā visa man jāatvadās, nav nožēlas - nevajag raudāt par to kas aizgājis, vajag smaidīt par to, ka tas ir bijis.. pienācis mans laiks kļūt par māti un sievu! tomēr man vēl ir citi mērķi, vēl ir neizstaigātas vietas - tur es būšu! tikai vēlāk - mazliet vairāk pacietības un VISS BŪS!