Cibas Galaktiskais Retorikas Čempionāts' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, November 18th, 2010
| Time |
Event |
| 1:40a |
stradnieks@burzhujs.lv Čaklais uz slinkošanu latviešu strādnieks latviešu buržuāzijas skatījumā Slinkum, slinkum, laid mani vaļā!
/iz buržuāziskās folkloras/ Reiz kādā tāltālā zemē, vēl tāļākā par Torņakalnu, dzīvoja kāds strādnieks. Strādnieks bija labsirdīgs pēc dabas, mīlēja savus četrus bērnus, arī sievu – mīlēja. Strādnieks bija miesās ražens padevies un darbi gāja tam no rokas. Strādāja viņš pie buržuja. Buržujam piederēja neliela velosipēdu fabrika. Tajos laikos velosipēdi bija pats modes kliedziens, un buržuāziskā sabiedrība tā vien kāroja iegādāties smalku velosipēdu izbraucieniem pie dabas.
Pa otrdienām strādnieks mīlēja iedzert. Darbs fabrikā sākās astoņos no rīta, un septiņos vakarā viņš bija brīvs doties mājās. Tā viņš parasti arī darīja, tikai pa otrdienām ne. Tad viņš gāja uz krogu pie Pulvertorņa, kur otrdienās tikās dziedāšanas biedrības dalībnieki, lai iedzertu pa mēriņam un brangi padziedātu.
Sieva ar to bija mierā. Kamēr strādnieks ik sestdienu nesa mājās desmit rubuļus, tikmēr viņa bija mierā. Audzināja trīs bērnus (ceturtais bija grūti audzināms), un tikai reizi mēnesī mazgāja strādniekam galvu, ka sviesta klājums uz maizes par plānu, un tā ik piektdienu.
Strādniekam tas ar gadiem sāka piegriezties, un papildus dziedāšanas biedrībai viņš sāka apmeklēt arī jauno ērģelnieku pulciņu, kas ceturtdienās pulcējās aiz konventa klostera pie Svētā Jāņa baznīcas. Protama lieta, ka arī ērģelnieki nebija zemē metami, un ik ceturtdienu pie ērģeļu spēles vienmēr tukšoja brandvīna muciņu, ko vēlīgi ik mēnesi šiem sūtīja Piebalgas dzirnavnieks, kurš pats bija kaismīgs ērģeļu spēles mīļotājs.
Bet kur visu gaidītais sižeta pavērsiens par slinkumu, buržuju un Āziju? Lūk: kādā jaukā maija dienā Liepājas-Ņujorkas tvaikoņu līnija paziņoja par nebijušu piedāvājumu - pērc biļeti līdz Ņujorkai, brauc līdz pat Bombejai. Buržujs slinki paskatījās uz nebijušo piedāvājumu, aizklapēja bodīti un prom bija. | | 7:59a |
Cilvēciskais faktors attiecībās pasažieris-kontrolieris :-) Piektdienas rīts. Vēl tikai viena diena un tad brīvs...
Omārs Uslamovs pamodās piecos un astoņpadsmit minūtēs no rīta. Gadiem strādajot viņam bija zudusi vajadzība pec modinātājpulksteņa. Ķermenis pats, ka labi ieeļļots mehānisms, pamodināja Omāru katru rītu. Izņemot sestdienas, protams. Sestdienās Omāra ķermenis ļāva viņam izgulēties. Bet šodien bija vēl nedaudz jāsarauj. Viņš ieslēdza radio, pusē bija Maskavas ziņu pārraide.
Sava "ģeda" reliģiskos paradumus Omārs bija atmetis jau sen, bet viņš ar interesi pamanīja, ka viņa tēvs vienmer modās tieši piecos un astoņpadsmit, lai pagrieztos pret Meku ar savām lūgšanām. Brālis gan palika pie tēva, dzimtenē. Omārs bieži domāja par mīļo brāli, dažreiz viņi pat apmija dažus teikumus pa telefonu. Ar savu asins-ģimeni no Iskērijas viņš nekādus kontaktus nebija uzturējis jau gadu desmitiem, kopš viņš bildināja Svetlanu - neticīgo krievu padauzu - tie bija pēdējie vārdi no tēva. Tie laiki, tā bija tik tāla un miglaina pagātne.
Omārs nekad neaizmirsīs to saulaino pavasara dienu. Viņš jau sešas stundas bija norāvies pa tipogrāfijas noliktavu. Viņa pienākums tolaik bija tīt un mainīt papīra ruļļus. Tas nebija darbs švakajiem, bet Omārs ar savu austrumniecisko seju nevarēja atļauties būt izvēlīgs. Pat padomju laikos ne. Maiņas vadītājs, kas vienmēr izskatījās viegli iereibis pasauca viņu pie telefona, esot ārkārtas gadījums. Zvanīja Svetlana, Omāra krievu draudzene. Viņa gribēja tikties - nekavējoties . Pēc pusstundas Omārs atprasījās uz ātru pīppauzi. Viņi satikās parkā pie dīķa, gaiss smaržoja pēc sniegūdeņiem piesūcinātas zemes un dīķī vēl laiski peldēja pakusuši ledus gabali. Sveta, mīļā, kautrīgā Sveta nosarkusi izdvesa, ka viņa ir stāvoklī. Omārs piecas minūtes blenza tukšumā. Pēc īsas cīņas ar šaubām un bailēm viņš satvēra Svetas aukstās rociņas savās raupjajās, rētainajās ķetnās un teica: 'Neuztraucies, mana sirds, mēs izķepurosimies. Čečeniem krutīs mīt lauva. Es cīnīšos par mums līdz pēdējam elpas vilcienam!'
Omārs atgriezās tipogrāfijā, pieprasīja atlūgumu un devās uz dzelzceļa depo 'Viruljeva Tavarnoje'. Viņš bez tielēšanās tika pieņemts par sliežu remonta palīgstrādnieku, uzkalpojās par inženiera palīgu un pedējos divdesmit gadus pildīja vecākā kontroliera pienākumus Maskavas metro. Tajos smirdīgajos, vienmēr pārpildītajos čurubūros... Bet darbs kaulus nelauza un adekvāta samaksa bija ar tulznām un atsaldētām pēdam pēc ilgiem gadiem nopelnīta. Viņu meita Ruslana jau izskolota, ieguvusi cienījamu amatu, pārvācās uz Vāciju. Pašiem jumts virs galvas, maizi galdā viņš joprojām spēja sagādat.
Viņš ātri notiesāja Svetas vakardien sagatvoto olu sacepumu ar gaļas pankūkām un krējumu. Sarkanā krūzītē ar darba logo viņš iebēra šķīstošo Nescafe ar trim karotītem cukura un domāja par šodienas darba pienākumiem. Nezināmu iemslu dēļ Maskavas metro piektdienās vienmēr notika trakas lietas. Bezkaunīgākie un agresīvākie bezbiļetnieki visvairāk, šķiet, sasparojās tieši piektdienās. No nedēļas darbiem pargurušās sejas piektdienu rītos šķita vēl pelēkākas un bezcerīgākas, kā parasti. It kā ar to vēl nepietiktu, šajā piektdienā iekrita lielā futbola spēle - papildus dīkdieņi un satrakoti līdzjutēji ar ko cīnīties. Un Omāram gribējās tikt no tā visa prom. Viņš vēlējās pacelties gaisā, aizlidot prom no smacīgajiem metro vagoniem, neapmierinātajiem čukstiem pa mobilo. Prom no neaptēstajiem kolēģiem un sarkansejainajiem futbola faniem. Pacelties tam visam pāri un aizlidot uz siltajām zemēm kopā ar putniem. Jo Omāram taču nekas vairs nebija jāpierāda, viņš bija sasniedzis visu, kas sasniedzams. Pāri palikusi tikai pelēka, monotona rutīna. Prom!
-
Hrustomārs Ahmeds Islamovs vēlreiz pārbaudīja savu mugursomu. Viņš rūpīgi apsēja savu galvassegu un pavērās pulkstenī. Vēl tikai dažas stundas, tagad jau tas ir tikai stundu jautājums.
Hrustomārs vienmēr gribēja savā dzīvē paveikt ko nozīmīgu. Viņš jau kopš bērnības zināja, ka Allāhs viņa dzīvi neizšķiedīs bezjēdzībās. Hrustomāram nevarēja būt pēcnācēji, viņa sēkla nebija svētīta. Tēvocis Jakutijs apgalvoja, ka neviens vīrietis nav cienīgs mīt šīs zemes pīšļus, ja viņš nespēj nodrošināt savas dzimtas turpinājumu. Bet kur gan tēvocis Jakutijs bija tagad ar savu sēklinieku vēzi? Hrustomārs dzīvoja savam dievam un brāļiem, viņs lielāko tiesu savas dzīves bija dzinies pakaļ apskaidrībai. Kaut kur Maskavas pierobežā dzīvoja arī viņa vienīgais asinsbrālis. Mīļais brālis. Mīļais, bet tomēr ne savējais. Hrustomārs paskatījās uz saviem svētās cīņas brāļiem un aizlauztā balsī pateica: "Allak-hu akbar!" Viņi pamāja, steidzīgi atteica to pašu un Hrustomāra misija pameta auksto slēptuvi.
-
Omārs iekāpa pirmajā vagonā pie vadītāja un viņi apmijās drūmiem skatieniem. Maskavas metro šodien jau bija paņēmis vienu dzīvību. Kādai pārgalvīgai blondīnei no rokām izslīdēja krāsaina "Missoni" rokassomiņa un sniedzoties tai pakaļ, kāds laipns kungs paslīdēja zem ienākošajiem vagoniem. Skats nebija patīkams, bet neviens, izņemot blondīni, nešķita īpaši šokēts, "kaut tik šī diena ātrāk beigtos", visi domāja. Omāra pienākumos ietilpa ne tikai biļešu kontrole un ar to saistītie negadījumi. Viņam dažreiz nācās uzņemties atbildību par citiem stacījās un vagonos notikušiem incidentiem, kamēr ieradās "zaudējumu novēršana", vai policija. Viņš paņēma blondo, šņukstošo būtni ar nu jau asinīm notašķīto "Missoni" pie pleca un izbrīvējis vietas apsēdināja nabadzīti sev blakus. Nepagāja ne piecas minūtes, kad novibrēja Omāra peidžeris. Dispečere bija atsūtījusi steidzīgi uzrakstītu brīdinājumu, ka nākošajā pieturā iekšā kāpšot Omons(krievu specvienība) Viņš skaļi nolamājās un paskatījās uz raudošo blondīni. It kā ar jau esošajām problēmām nebūtu gana, tagad vēl Omona veprus virsū uzgrūdīs.
Blakus vagonā sākās jezga. Jauniņais kontrolieris Vasīlijs nelabā balsī auroja uz kādu galvassegā maskētu pasažieri kurš nevarēja uzrādīt biļeti un atteicās runāt. Klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis. Viņš tikai vērās Vasīlijā skaidrām, brūnām, savādi apņēmīgām acīm. Vilciens sāka zvārgoties un lēnām apstājās. No platformas vagonā iebrāzās četri melnā tērpti, līdz zobiem bruņoti "omonieši". Jaunais kontrolieris nespēdams saprast, kas notiek nobļāvās "Tu redzi? Redzi, ko mēs darām ar nolādētajiem zaķiem, melnais draņķis tāds?"
Atskanēja galvu reibinošs troksnis, vagons sašūpojās, visi sakrita kur nu kurais. Iestājās kapa klusums... Taču jau pēc mirkļa to pārtrauca čuksts. Bezbiļetnieks teica: "Lai Allāha skaidrība un miers pār tevi, mīļais brāli"
Un Omārs?
Omārs beidzot lidoja, visu universu bija pārņēmusi balta gaisma.
Peter Gabriel - Listening Wind
| | 11:24a |
Cilvēciskais faktors attiecībās pasažieris-kontrolieris
Balāde par kontrolieri Koļu un vientuļo pasažieri
Rudeņa nakts pār pilsētu dus
Migla iz renstelēm ceļas,
Pēdējais miegainais autobuss
Slinki uz garāžām veļas.
Nomale baigā nerej ne suns,
Skumst dubļos grimuši ceļi
Vientuļi deg retā miteklī guns,
Pulcējas vārtūmēs veļi.
Šoferis Imants stūri griež bargs,
Dungojot radio līdzi.
Kontrolier’s Koļa, kam beidzies darbs
Tumsībā veras īdzis.
Te mana Koļa, ka nevaid viņš viens
Salona blāvajā gaismā
Redz meiču daiļu, bālu kā piens,
Mati tai sarkani laistās.
Koļa lec kājās un klātu tai iet,
Kontrolēt biļeti steidzas
Sveš’nieces acis kā akači šķiet,
Kuros viss sākas un beidzas.
Daiļava Koļu kā apmāta skauj
Un skūpstu sniedz reibīgi saldu.
Kaisle deg vēnās un jumtu rauj,
Pār zemi mīla vien valda.
Mostas Koļa, kad uzausis rīts
Garāžas mātišķā klēpī
Meiča ir projām, viss piepildīts
Laimi rīts nežēlīgs slēpis.
Kopš tā brīža, vai diena vai rīts
Koļa vairs nezina miera
Meklē, vai kaut kur nemanīs
Savu vientuļo pasažieri. | | 11:44a |
Pasistā Inese - sik for laif
Nu riktīgi aplauzos. Savā tumsonībā sākotnēji nodomāju, ka Kombuļu Inese ir izdomāts tēls, kuru apspēlēt. Ilgajā ceļā līdz Kauņai pat izdomāju galveno sižeta līniju. Tikai pārrodoties mājup pieleca jamo pasākumu ieguglēt. Maķtvojuzanagu!
Tas gan pierāda, ka nekāds kults jamā nav. Tāpat kā „kulta seriāli”. Tas, ka daudziem tīk vai kautkas ir zināms, tas nepadara cilvi/parādību/produktu par kultu.
Tas tā, liriskai atkāpei.
Iepazīstot jamo būtni, prātā nāk tikai viens termins, kuru lietoju raksturojot šādus cilvēkus – ģerevņa. Un par ko sanāk rakstīt? Par slimību, par neārstējamu slimību.
„Lauki” ir slimība. Pēc nosaukuma gan nevajag spriest, ka ar to slimo laukos dzīvojošie, bet tomēr ir jāatzīst, ārpus pilsētām tā izplatās agresīvāk – nakterijas-zarazas ļoti labi pārvietojās tieši relatīvi tīrā gaisā.
Being an asshole, man ļoti tīk neuzkrītoši par ar ģereveņu sirgstošiem cilvēkiem smieties – tā bīstami pietuvojoties robežai, ka jamiem tulīt tulīt pieleks, ka tiek izņirgāti un balansēt uz tās. Protams, visēpiskāk ir tādā veidā apstrādāt personas, no kurām var riktīgi norauties pa zobiem pie mazākās izņirgšanas kļūdas. But sometimes you have to pay the price.
Nav lāga smieties par slimiem cilvēkiem.
Kas visvairāk iepriecina šajos cilvēkos ir jamo [iespējams, neapzināti] centieni slēpt savu kaiti izmantojot krāsainās tabletes zem nosaukumiem „svešvārdi” un „lietas, ko citi var nezināt”. Tas pārsvarā gan vērsts uz jamo palātas biedriem ar centieniem pierādīt, ka tabletes lietojošais indivīds šajā telpā nokļuvis kļūdas pēc. Nu visādas tādas lietas. Konkrētu faktu zināšana, ieņemamamais amats, how big car you’ve got etc. nebūt nav slimības simptomi.
Protams, mana patika smieties par slimiem cilvēkiem arī nav veselīga un balstīta uz kompleksiem, man atņemtajām konfektēm un bla-bla-bla – bet nu neba par mani ir stāsts.
Or is it?
P.S. Atsiprašau par kļūdām- slimības apraksts tapis „No pasaran!” režīmā. | | 12:01p |
| | 1:32p |
Čaklais uz slinkošanu latviešu strādnieks latviešu buržuāzijas skatījumā
Dārgie draugi, esmu nonācis pie nelabiem secinājumiem ar kuriem steigšus gribu padalīties.
Atstāsim uz brīdi mierā strādniekus, kur nu vēl latviešu, un buržuāziju.
Papētot situāciju, jāsecina, ka čaklums ir egoistiska īpašība, kas ļauj cilvēkam sasniegt gandarījumu, paveicot darbu. Kas noved pie tā, ka viņš attiecīgi šo darbu cenšas izdarīt pēc labākās sirdsapziņas.
Slinkums, savukārt, ir acīmredzami tas pats čaklums jeb precīzāk, nevis "vienas monētas otra puse", bet to pašu cilvēka priekšstatu izpausme, kuri šoreiz novērtē darāmo un secina, ka gandarījuma viņam no šī darba izdarīšanas nebūs, nu, un līdz ar to arī darīt to vajag tikai tik, cik absolūti nepieciešams kaut kādu citu mērķu sasniegšanai, piemēram, naudas nopelnīšanai.
Citiem vārdiem, "čaklums" un "slinkums" ir tikpat nereālas parādības kā "karstums" un "aukstums", kas ir principā viena un tā pati temperatūra, tikai nosaukšana atkarīga no cilvēka tābrīža atskaites punkta.
Parādiet man cilvēku, kas ir čakls un apgalvo, ka viņam riebj viņa darbs, un es jums parādīšu cilvēku, kas melo pats sev. Iespējams, tas nav gandarījums par darbu pašu per se, bet esmu pārliecināts, ka čaklums ir cieši saistīts ar kaut kāda ar darāmo darbu saistāma gandarījuma iegūšanu. Vai tas būtu gandarījums par to, ka tiksi novērtēts, vai gandarījums par to, kāds izskaties pats savās acīs, vai kāds cits.
Līdz ar to no buržuāzijas skatījuma -- ņemot vērā, ka tēmā minēts it kā pretnostatījums buržuāzija/strādnieks, jāsecina, ka varam izmantot tādu buržuāzijas definīciju kā "tie, kas kontrolē ražošanas līdzekļus" -- čakluma kults ir veids kā paaugstināt savu strādnieku produktivitāti un sasniegt lielāku peļņu.
Tai pat laikā, čaklums savienojumā ar (1) zināmu ieinteresētību sevī un (2) plašāku redzesloku ļauj (šinī gadījumā strādniekam) ne vien labi padarīt savu darbu, bet arī tipiski tikt labi novērtētam un ir labs pamats cilvēka pašattīstībai un lielākai brīvībai.
Diemžēl bez šiem diviem punktiem čaklums vairāk līdzinās stulbai centībai, kas, atgādinot skolas laiku maksimas, esot uzskatāma par pirmo stulbuma pazīmi. Tas kā čaklums tipiski tiek traktēts -- proti, norādot uz to kā uz kaut kādu vērtību pašu par sevi vai kādu morālu tikumu -- kāreiz noved pie tā, ka cilvēki, kuri drusku labāk sevi saprot vai izjūt, var nepiefiksēt to, ka čaklums principā ir egoistiska īpašība, kas pa lielam var ļoti labi palīdzēt viņiem pašiem.
Par to arī pasaules sāpe un it īpaši latviešu, jo latviešu sāpe vienmēr ir bijusi īpaša (protams, ir tautas, kas lepojas ar niknāku sāpi, bet tur nu neko nevar darīt) -- kaudze ar pusgudriem cilvēkiem, kas saprot, ka viņiem bāž tuftu ausīs par čaklumu tie, kas svešu čaklumu prot labi izmantot, bet nesaprot, ka čaklums īstenībā ir viņu ikdienišķa gandarījuma par dzīvi viens no labākajiem ieguves variantiem.
|
|