|
4. Feb 2009|08:35 |
Man ir kāds plāns. Es to visu laiku atlicinu. Varētu teikt, ka es taupos. Man ir plāns aizbraukt uz savas bērnības vietām, kas ir otrā Latvijas galā. Gribu pastaigāt pa veco skolu, izstaigāt visus pagalmus un nostūrus, kur esmu dauzījies pirmsskolas vecumā un pirmajās klasēs. Es tur biju pirms dažiem gadiem un bija forši, bet es biju tikai caurskrienot. Es nepastaigāju visur, kur gribēju. Es zinu, ka labās lietas manā atmiņā ir labākas, nekā tās varbūt izskatās šobrīd. Ciema veicis, kurā pirku limpeni un končas un stāvēju garā rindā pēc maizes tagad izskatās pavisam citāds, lielais kalns, no kura braucu ar ragavām izskatās niecīgs. Bet tas nekas, es gribu redzēt. Es zinu, ka tas zināmā mērā sagrautu manas bērnības atmiņas, bet es aizbraukšu un visu apstaigāšu, kad atradīšu kādu kompanjonu un brīvu nedēļas nogali.
Lai gan nevar saprast, varbūt es visu laiku vienkārši dzīvoju ar šādu neīstenotu plānu galvā, lai saglabātu savas atmiņas tādas, kādas tās ir. Varbūt tiešām nav vērts? Es gan domāju, ka man vienkārši nav attiecīgas kompānijas, ar ko es to varētu sekmīgi un pilnvērtīgi izdarīt, jo tas nav draugu tusiņš ar aliņu rokā un nepacietīgiem draugiem, kas negrib uzkavēties tik ilgi pie kāda neizteiksmīga koka vai grāvja. Bet vienam arī negribās nesties tādu gaisa gabalu. |
|