Iedomājies, cilvēks atbrauc no ārzemēm noskriet maratonu Latvijā, Rīgā un par piemiņu grib kaut ko kas viņam saistās ar skriešanu un Rīgu, bet viņam piedāvā kaut kādas švīku puķes vai kādus citus ķēmus, kurus pats var ar fomīti saķēzīt. Domāju, šie krekli nav īpaši populāri. Lai gan varētu būt. Neizmantota iespēja.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, katru gadu ņemties ap valsts karogu vai Rīgas panorāmu arī nez vai baigi interesētu kādu, 1x var, bet cik vēl?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tā jau ir to talantīgo un spožo mākslinieku kompetence. Ja pupiņu bundžu var uztaisīt par mākslu, tad Rīgu un Latviju uzlikt uz krekliem ir gandrīz neiereobežotas iespējas. Bet, ja nemāk, tad neko darīt, jāzīmē ķinķēzi.

Manuprāt, tie krekli ir tāds specifisks lietišķās mākslas stils, kurā vairums no šiem mūsu māksliniekiem, diemžēl, nespēj uzrādīt labus rezultātus. Varbūt tas mākslinieks var uzzīmēt bildi, kas kādam liekas smuka. Bet, ja tu nespēj piemēroties šim mākslas stilam (krekls), tad nespēj. Tam kreklam ir jāizskatās labi, ne tikai uz pakaramā, bet arī uz tevis, to ir jāgrib uzvilk, to ir jāgrib valkāt, to ir jāgrib nopirkt. Nevis tikai jāvar nofoķēties ar Nordu, paņemt savu honorāru un - uz redzēšanos. Paskatoties uz šiem vēsturiskajiem krekliem es sajūtu lielu, lielu vilšanos par Latvijas māksliniekiem. Es biju domājis, ka mums Latvijā ir daudz spējīgu mākslinieku. Es domāju, ka kādiem studentiem iedodot šo uzdevumu mēs iegūtu labākus rezultātus.

(Reply to this) (Parent)