|
10. Feb 2020|22:00 |
Šodien zālē atklājās, ka esmu sasniedzis savu lielāko svaru, kopš aktīvi trenējos. Skaidrs, ka muskuļu masa pa šo laiku ir uzaudzēta, bet nevar neatzīt, ka tauku procents arī īpaši nemazinās. Ja man labpatiktos domāt, ka sava izskata ziņā es gribētu doties aptuveni kaut kur Frenka Zeina virzienā, tad realitātē var sanākt, ka dodos kaut kur Mārtiņa Līča vai Viktora Ščerbatiha virzienā. Skaidrs, ka ne vienu, ne otru galējību man nav nekādu izredžu sasniegt, bet vismaz virzieni un mērķi ir skaidri.
Ēšana ir mana vājā vieta. Nesaprotu tos tievos cilvēkus, kuri var iztikt neēdot nekādu draņķi. Nesaprotu, vai viņi smēķē, lieto narkotikas vai raksta indīgus komentārus internetos? Vai varbūt viņu sirds ir tīra kā dimanta oliņa? Nav nekādu stresu, ko vajag apēst un arī bez pāris aliņiem vai vīna glāzēm šie ļaudis jūtas pašpietiekami. Varbūt viņiem vienkārši ir slikta apetīte? Nezinu. Īstermiņā, ja man ir skaidrs mērķis un uzdevums, es varu iespringt, neēst draņķi, nomest svaru, trenēties pedantiski, bet ilgtermiņā tas nav īsti reāli. Pēc stingrās disciplīnas nāks atslābums.
Bet kopumā nav slikti. Mierinājumu dod tas, ka mēneša laikā nomest 5 vai pat 10 kg speķa nav nekas nereāls, bet, lai uzaudzētu tikpat daudz kg liesās miesas vajag daudz vairāk laika.
Vēlāk:
Fun fact - bikšu siksna tomēr ir uz tiem pašiem caurumiem. Tā ir laba zīme, tātad svars aug ne uz vēdera rēķina. |
|