| |
[6. Okt 2010|09:31] |
Vēlēšanu rītā noskrēju kādas 50 minūtes. Pulss, šķiet tā ap 160.
Nu, neko. Auksts ārā. Jāskrien ar cepuri, citādi nosalst galva.
Vispār es pēdējā laikā neskrienu. Lai dzīst kāja. Daudz smērēju savu zirgu smēri. Pagaidām it kā paliek labāk, bet izskatās, ka tas vairāk ir tādēļ, ka neskrienu, nevis no smēres. Šobrīd pie ārsta neeju, jo svarīgāk ir bijis remontēt mašīnu, nevis kāju. Tagad arī - jānopērk mašīna. Esmu pilnīgā neziņā. Kur pirkt? Ko pirkt? To, ko gribētos, to nevaru atļauties, ko varu atļauties, to negribu. Klasika. |
|
|
| |
[6. Okt 2010|10:53] |
Starp citu, runājot par gaišo dzīvē. Esmu neregulāri sācis iet uz dziedāšanu. Tautasdziesmas. Ar padzīvojušām tantēm. Nu, neko, dziedam. Ir mums pasniedzēja ar labu muzikālo izglītību un vēl labāku balsi, māk visu. Tad nu es arī dziedu. Vispār, es domāju, ka man ir laba balss. Tikai dziedāt es tā ne visai māku. Nu, pareizāk sakot māku, bet tikai savas dziesmas, tās, ko zinu. Ja jāsāk locīt kā lakstīgalai vai dziedāt svešas dziesmas, tad tas nav gluži manā gaumē, lai to dara tantes. Bet kopumā ir visnotaļ interesanti.
Sev esmu atklājis vairākus jaunus dziedāšanas aspektus. Dziedāšanas saikni ar anatomiju un cilvēka dzīvesvietu un dzīvesveidu. Piemēram, laukos cilvēkam jādzied citādi, nekā pilsētā. Lai skanētu pāri laukam tā, lai dzird otrā lauka malā ir jādzied skaļi. Tā riktīgi skaļi. Nu, mūsu pasniedzēja to māk. Skan labi. Pilsētā, savukārt, ne sūda nepadziedāsi, sanāk tikai klusu, klusu kaut kur zem segas, kādā klusā kaktiņā. Ka tik kāds nejūtas traucēts. Balss vispār cilvēkam ir baigais instruments, kas ir pamests novārtā un pamazām atrofējas. Lielai daļai cilvēku, piemēram, ir problēma kaut ko skaļi nobļaut vai nodziedāt. Tīri psiholoģiski, ne fizioloģiski, bet psihe agrāk vai vēlāk atstāj iespaidu uz fizisko. Atrofējamies.
Vēl es domāju, ka dziedāšana ir ļoti veselīga. |
|
|