| |
[13. Mar 2009|12:08] |
Kopš esmu sācis skriet, regulāri sveros. Divu nedēļu laikā esmu paguvis noskriet 25 km. Vakar pamanīju, ka esmu zaudējis ~1 kg savas dzīvmasas. Tas nu gan ir jauki. Tas laikam no tā, ka vairāk domāju arī par pārtiku un tās daudzumu. Bieži domāju par šokolādi un čipsiem (jo īpaši tad, kad ēdu).
Bet, ja nopietni, tad tiešām vairs cenšos neēst tad, kad negribas. Principā man ir tā, ka es bez sirdsapziņas pārmetumiem varu ēst gandrīz visu dienu no vietas, bet ne jau aiz izsalkuma, bet aiz neko darīt, vai arī aiz to, ka vienkārši garšo. Tagad, ja gribās padarbināt žokļus un gremošanas sistēmu papildus draņķpārtikas devu aizvietoju ar ūdeni, tēju vai šķēli garšīgas rupjmaizes. Man ir tāda nojauta, ka kādus 5 kg nometīšu tuvākajā laikā. Vai no tā kāds labums? Nezinu. Varētu nomest tikai tāpēc, lai parādītu sev, ka es to varu. Citādi jau praktiska labuma nav. Bikses tikai sāks krist nost.
Ja kas, es šorīt svēru 86 kg. Drīz ierakstīšu, cik ātri varu noskriet 10km. Nākamnedēļ.
Iedvesmai Lenss Armstrongs, trenējoties Maratonam:
Šitas džeks iedvesmo ne tikai ar savu fenomenālo gribasspēku, bet arī ar to, ka atšķirībā no vairuma maratonskrējēju ir nevis totāls kaulu kambaris, bet gan pieklājīgi nokačājies čuvaks (vismaz bija attiecīgajā laika posmā). |
|
|