| |
[20. Feb 2009|08:10] |
Vakar uznāca iedvesma, uzcepu picu!
Tas, kas picai virsū, tas varbūt šajā gadījumā nebija tik būtiski, man svarīgāk likās izmēģināt pašam uztaisīt picas mīklu. Un man izdevās. Picas pamatne izdevās ne tik vien mīksta, pufīga un garšīga, tā bija krietni garšīgāka par tām, ko man ir nācies ēst picērijās.
Es darīju tā. No Intrenetā atrastajām receptēm savā galvā izvilku kaut kādu vidējo un ņēmu 2 krūzes miltu (ar kaudzi). Miltus izliku uz galda kaudzītē. Ņēmu vienu krūzi silta ūdens, kurā izšķīdināju 15-20 gramus rauga un tējkaroti cukura. Miltos uztaisīju iedobi un ielēju ēdamkaroti eļļas un sāku liet iekšā iepriekš iegūto raugūdeni. Tā bija kļūda. Viss pārgāja pāri malām uz izlija pa visu galdu un daļa arī nolija zemē (tātad paliek nepilna krūze ūdens!). Nācās mīcīt mīklu pa visu galdu vācot salijušo raugūdeni. Nākreiz mīcīšu bļodā. Principā var piešauties arī mīcīt uz galda, kā to dara īstie profi, bet nu pirmajā reizē var nesanākt, jo tomēr mīklā ir daudz ūdens un salīdzinoši maz miltu. Kad mīklu izmīcīju tā bija lipīga. Lipa pie rokām. Tas nekas, apviļāju miltos un liku uz stundu siltumā uzbriest. Kad mīkla bija parūgusi, tad mīcīju to vēl. Šoreiz stipri un ar spēku. Dauzīju pret galdu un mīcīju. Neieguvu tieši tādu konsistenci, kā redz picu meistariem, kas mētā picas pa gaisu, bet uz to pusi bija. Jo vairāk mīca, jo vairāk pietuvinās šādai vijīgai mīkstai un pie rokām nelīpošai konsistencei. Pēc 20 minūtēm man apnika mīcīt un es mīklu ar rokām un nedaudz arī ar pudeli rullējot, izveidoju picas formā.
Izveidoju divas nelielas picas. Saliku virsū standarta lietas, kas bija mājās - tomāti, desa, siers, ketčups, marinēts gurķis, kaltēti zaļumi. Bet nu, šeit katrs var rīkoties pēc savas gaumes un gastranomiskās izvirtības pakāpes. Cepu maksimālajā karstumā. Izcepās ātri.
Nākamreiz gan, kad pats taisīšu picas mīklu, tad taisīšu lielāku apjomu, jo tāda mazumiņa dēļ rokas smērēt tomēr baigā ķēpa. |
|
|