| |
[16. Okt 2008|09:23] |
Vakar taisīju ēst un paralēli skatījos pa tēvē izlases futbola maču. Rosināja uz pārdomām. Ne spēle, bet līdzjutēji. Sākumā patīkams pārsteigums par to, ka ļaudis paši dzied Mielava dziesmu ("vai tu zini mana mīļā..."). Tīri patīkami, bet nu var labāk. Diez vai tā ir tā piemērotākā dziesma sporta līdzjutējiem. Tālāk klausos - sāk skanēt kaut no svešiem faniem noklausīta melodija ar Latvijas vārdu tajā. Nu, nav īsti riktīgi.
Šad tad paskatos arī Rīgas Dinamo spēles. Kad tas džeks ierakstā no skaļruņiem sāk skaitīt - "Dinamo Rīga Dinamo Rīga Dinamo Rīga Dinamo Rīga Dinamo Rīga...", tad man ausis sāk vīst. Bez tam, tuvojas pavasaris, kad atkal "labākie līdzjutēji pasaulē" vilks arā savas taures un sāks pūst kā garīgi atpalikuši. Vēl tagad atceros kādu interviju, kurā kāds izlases hokejists bikli ieminējās, ka, ja mūsu komanda spēlē mazākumā un, ja līdzjutēji taisa nenormālu troksni, tad tas patiesībā diezgan traucē, jo aizsardzības spēlētāji nevar savstarpēji sazināties.
Latviešiem taču netrūkst dziesmu, arī tādu, kas būtu vairāk piemērotas, nekā Mielava gabals. Dziedāt arī mākam. Cik tad tur tā prāta vajag? Pasēdēt ar džekiem pie alus vienu vakaru, izšķirstīt dziesmu grāmatu, atrast vienu, divas dziesmas, sadrukāt lapeles ar pantiem, padalīt pirms spēles un dziedāt pašiem. Ja visi nedziedās pirmajā reizē, tad otrajā, piektajā vai desmitajā jau sāks dziedāt. Ja es būtu no tiem tipiņiem, kurus katru pavasari pamanās parādīt TV lepni izkrāsojušos un izlases kreklos, tad es jau sen ar džekiem būtu ieviesis kādu svaigu dziesmu. Te būtu darbiņš fanu klubiem. Taču tiem laikam svarīgāka ir biļešu dalīšana, dzerstīšanās vai atribūtikas tirgošana. Ja jau merkantīlisms ir tik ļoti ieēdies, tad varu dot bezmaksas padomu - dodamies pie kādas oficiālās sponsorfirmas ar piedāvājumu uzdrukāt glancētas lapiņas ar pāris dziesmu pantiem un nelielu firmas reklāmiņu. Par pāris kastēm alus var pat sarunāt, ka paši tās lapeles padala, paaģitē cilvēkus un dzied paši. Var vēl aiziet līdz tam vīram (vai sievai), kas sēž tuvu pie halles griestiem un liek tos džinglus un spēlē meldijas, lai šis nedaudz piespēlē. Vārdusakot - ir kur izvērsties.
Tad, kad man vēl nebija mājās nopisies satelīts, tad es šad tad paskatījos arī Vācijas TV kanālus. Gadās, ka tur rāda kādas vietēja mēroga spēles - rokasbumba, hokejs, futbols. Spēle sākas ar to, ka laukumā izsauc spēlētājus, diktors sauc spēlētāja numuru un vārdu, bet tribīnes visas korī nosauc spēlētāja uzvārdu. Man personīgi šķiet, ka "labāko līdzjutēju pasaulē" nāciju var organizēt kā gribi, bet līdz tādam līmenim vienkārši nepavelk. Vismaz kamēr galvenās prioritātes ir patēriņa kredīts, kruts vāģis, piedzeršanās un zināmā gadalaikā arī pūšana taurē. Ceru, ka kļūdos. |
|
|