| |
[15. Okt 2008|16:59] |
- nu, sveiks, cibiņ!
- nu, sveiks tev arī! kas tad šoreiz uz sirds? atkal diskomfortiņš?
- jā. it kā. sāku izjust sociālās atbildības slogu.
- ?
- nē, neko. gribēju tikai pastāstīt veco stāstu par kaimiņiem. tu esi kādreiz vēlējies kāda cilvēka nāvi? nu, tā ne pa jokam, bet tā pa īstam, kad šis arī ņem un nomirst?
- nezinu. neesmu par to domājis.
- a tu padomā! redz, man, piemēram, kad es pa nakti klausos kā mauro viens otrs jēgu pārdzērušais kaimiņš rodas mazs, kluss sapnītis, ka šie tur varētu viens otru nosist ar cirvi, vai uzšķērst ar nazi, vai vienkārši nožņaugt plikām rokām. kāds būtu kapos, a kāds būtu cietumā. un es pieķeru sevi pie domas, ka es par to nemaz nejustos apbēdināts. nopietni. saki vai es neesmu ļauns?
- par šito es nebiju tā domājis... man šķiet, ka visi ļaudis savā dziļākajā būtībā nav slikti, tā ir vide un gribasspēka trūkums, kas viņus samaitā... un gribēt kāda cilvēka nāvi...
- ai, labi, saki, kā ir! domā esmu ļauns cilvēks?
- nezinu. skaļi viņi tev tur mauro? tie dzērāji?
- nu, tā... lopiski, neartikulēti. cik nu skaļi... bet, nu regulāri gan.
- kā govis tjipa?
- nu, jā, apmēram...
- ja jau kā govis... ,tad jau nav nemaz tik traki ar tevi! (smaids) nečīksti, ir ok. lai tiem pidariem slikta veselība un, lai viņi ātrāk atstiepj kājas!
- nu, paldies, vecīt! to es arī gribēju dzirdēt no tevis (atvieglots smaids). kā pašam pa dzīvi iet? kā sieva kā bērni?
- tā nekas. viss pa vecam... nesūdzos.
- labs ir, jātinās mājās. pieskriešu vēl kaut kad uz ziemassvētkiem.
- labi, čau! pieskrien gan. vienmēr patīkami parunāties.
- abpusēji. čau! |
|
|