Krustvārdu mīkla

Nejauši manā īpašumā nokļuva iespiestu burtiņu virkne, kam uz vāka rakstīts 'The Devil Wears Prada'.
Zinu, zinu. Lēti/meinstrīms/ar vizualizāciju Holly.
Somewhat es nevaru pārtikt tikai no Hakslija, Freida un līdzi paķertā vecā Rīgas Laika.

Nu jā, un lūk. Pavisam jancīgi, ka man bija aizmirsies - mana pirmā darbavieta godājamajā 19 gadu vecumā (es domāju tādu, kurā izmaksātā alga bija pietiekama, lai pabarotu sevi un visus pabarojamos, nevis funīgie darbi pie puķu pasniegšanas Dzintaru koncertzālē, elektromotoru štancēšana Straumē pie konvejiera vai RPTT par tālsakaru operatorīti, vai atkalīt ESM tehniskā apkopšana RVT skaitļošanas centrā) kāreiz bija aprīkota ar Grāmatā aprakstītās Vadītājas tipa sievieti.

Biju gauži pārsteigta, ka man tas tā bija piemirsies, līdz lasot grāmateli man nekavējoši uzmacās deja vu. Protams, daiļliteratūras darbā viss ir krietni košāks un sulīgāks, bet tomēr. Tas, ka dabā eksistē tādi ķermeņi, ir tik pārsteidzoši. Kuriem šķiet, ka asistentes (proti, arī es - biju viena no divām) zog dakšas no virtuves. Arī citas grāmatā ieskicētās pataloģijas akurāt bija novērojamas. Veselīgu un liesu pusdienu propoganda. Šai sarakstā ietilpa banānu salāti ar pildītu paipalu olu, avokādo un ķilavu. Un uzkavēšanos darbiņā ilgāk, ja nu Viņai ko nebūt ievajagas. Un kašķi ar aizkaru dizaineriem, kas nejēdz pareizās drapērijas izkarināt Viņas dzīvesvietā. Un ka ārpus tam, viņa ir visnotaļ cienījama, gudra un prātīga sieviete.

Un tad nu lūk tomēr incē - kas padara itin sakarīgu un augsti izglītotu būtni par tādu pakaļnaglu? Regulāra seksa trūkumu lūdzu nepiedāvāt kā vienu no atbilžu variantiem, nepavilks. Neticēšu.
Jābūt kautkam labākam.