Esse un 7. maijs - Episode 3 beidzamā - 'Pēdējā Romantiķe'
No rīta sastaptais simamura man sacīja, ka es esmot nosirmojusi, par ko man nedaudz kļuva domīgi, taču vēlāk aptaujātie darba kolēģi šo hipotēzi neapstiprināja, arī inspekcija pie spoguļa bija neapstiprinoša. Tomēr matus pārkrāsošu, visdrīzākajā laikā. Dažādībai.
No frendlistes šur tur uzvēdīja tāds kā ne jau spīvums, ne ta aizvainojums, es nezinu, nezinu...
Visi tie, kas man eventuāli pārmet naglu pistoles humora izjūtu un laikam tak, arī skaudrumu - pretnostata sevi tādu kā urbāno romantiķu kārtā? Es, saprotams, nemēģināšu nedz atklāt, notikumus un apstākļus 'Kā rūdījās tērauds', galvenokārt tāpēc, ka tur ir daudz par daudz жесть un tamdēļ, ka lēta patosa un pārprastu, neproduktīvu žēlabu žanrs vairs nebūt nav mans ampluā. Man nākas apvienot neapvienojamo, es esmu seši vienā, es esmu sev džekils un mans haids džekila haidu džekilē vienā haidā; es esmu visās lomās visās lētajās pagalmu izrādēs, kuras uzved divdesmit pirmā gadsimta pirmajā desmitgadē. Tas reizēm dara mani gaužām, gaužām trauslu.
Neapšabāmi, ir tikai un vienīgi mans faux pas, ka aiz Irīdija Korsetes nevar redzēt tos rasas tīmeklīšus, tomēr uzdrīkstos apgalvot: pēc pirmās Jums pierē ietriektās tērauda skavas es varu būt gaužām cilvēciska. Un mana izpratne par to, kas ir romantiski, balansē kautkur uz ē.m remarka citātiem par Pēdējo Romantiķi, un šāda stilistika man ir visai dārga. Es esmu līdz neironiem vibrējusi divreiz redzot zvaigžņu lietu tur un tad, kad citiem tas ir nesasniedzams; mana gaismas pils Havasu canyonā vēl ir dzīva un Ķeguma ūdenskrātuvē mīt mana sudraba stīga.
Upd. nu jā, fonā jāskan šim.
No frendlistes šur tur uzvēdīja tāds kā ne jau spīvums, ne ta aizvainojums, es nezinu, nezinu...
Visi tie, kas man eventuāli pārmet naglu pistoles humora izjūtu un laikam tak, arī skaudrumu - pretnostata sevi tādu kā urbāno romantiķu kārtā? Es, saprotams, nemēģināšu nedz atklāt, notikumus un apstākļus 'Kā rūdījās tērauds', galvenokārt tāpēc, ka tur ir daudz par daudz жесть un tamdēļ, ka lēta patosa un pārprastu, neproduktīvu žēlabu žanrs vairs nebūt nav mans ampluā. Man nākas apvienot neapvienojamo, es esmu seši vienā, es esmu sev džekils un mans haids džekila haidu džekilē vienā haidā; es esmu visās lomās visās lētajās pagalmu izrādēs, kuras uzved divdesmit pirmā gadsimta pirmajā desmitgadē. Tas reizēm dara mani gaužām, gaužām trauslu.
Neapšabāmi, ir tikai un vienīgi mans faux pas, ka aiz Irīdija Korsetes nevar redzēt tos rasas tīmeklīšus, tomēr uzdrīkstos apgalvot: pēc pirmās Jums pierē ietriektās tērauda skavas es varu būt gaužām cilvēciska. Un mana izpratne par to, kas ir romantiski, balansē kautkur uz ē.m remarka citātiem par Pēdējo Romantiķi, un šāda stilistika man ir visai dārga. Es esmu līdz neironiem vibrējusi divreiz redzot zvaigžņu lietu tur un tad, kad citiem tas ir nesasniedzams; mana gaismas pils Havasu canyonā vēl ir dzīva un Ķeguma ūdenskrātuvē mīt mana sudraba stīga.
Upd. nu jā, fonā jāskan šim.