Krustvārdu mīkla

intro vietā: esmu pret antibiotiku lietošanu, unless tam ir ļooooooti nopietns iemesls.
Pēdējo reizi es tās patērēju sev nezinot un intravenozi - guļot komatozā stāvoklī un tamdēļ šķiet piedodami.
Tablešu formātā - pirms kādiem 11 gadiem, šķiet.
Pa šo laiku, izrādās, mans bodijs ir tiktāl atradis no šādas izklaides, ka šodien, pēc pirmās kapsulas 10 dienu kūres ietvaros, es naturāli 20 minūtes post factum domāju, ka mirstu.

Papriekš uznāca drausmīgs miegs. Nenormāli vilka pie zemes, aiz nespēka saļimu ar seju klavierē. Palika karsts; tad auksts. Kunģis piestopēja, tad nolēma reversēties. Es cīnījos [man ir iemesli vēlēties tetraciklīnus savā organismā patlaban, nevis podā]. Dažbrīd likās, ka jautājums: 'Doktor, doktor, a ja žitj budu?' ir pelnījis ne tikai atbildi 'A smisl?'. Vai arī, ka atbilde lieka, jo tāpat jau viss skaidrs.

Nu jā. Tad pamazām drausmīgie efekti izzuda un jau vakarā mierīgi iesviedu otro kapselīti dziedādama.
Bet tomēr, pārdomas par šādas izklaides lietderību raisās. Raisās.


Otra lieta ir tā, ka nekavējoša ķermeņa reakcija uz ārstes sacīto: 'Jums nedrīkst nekādus sarkanos augļus', - ir spontāna, neapturama un maniakāla vēlme izrīt vairākas burkas ar aveņu ievārījumu pēc kārtas. 2 jau done. Kaut kā tak tie tetraciklīni jākompensē.